Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo draudze daudz pievēršas labdarībai.
«Atnāciet uz mūsu svētkiem, un daudz par mums uzzināsiet,» telefonsarunā teic Tēvs Fefofans, kad uzprasos ciemos, lai tuvāk iepazītu viņa vadīto Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo draudzi. Kāpēc gan ne! Bieži taču nenākas svinēt Jauno gadu saskaņā ar veco stilu jeb Jūlija kalendāru, kam pakārtoti visi pareizticīgās baznīcas svētki. Kārtība jāievēroNorunātajā dienā pie dievnama Dzirnavu ielā 1 esmu nedaudz agrāk. Sekoju ļaužu plūsmai, kas šoreiz gan neved baznīcā, jo nav dievkalpojuma. Citādi manam skatam pavērtos pareizticīgo dievnamiem raksturīgais iekārtojums – priekšnams, sveču kaste, kur pārdod sveces, ikoniņas un citus priekšmetus. Telpa baznīcēniem, tās vidū paaugstinājums, uz kuras kalpojot stāv bīskaps. Saskaņā ar pareizticīgo kanoniem, tur atrodas arī augsts četrstūrains galdiņš, uz kura liek Svētos Rakstus, kad diakons lasa evaņģēliju. Vēl namā ir altāris, kur drīkst atrasties tikai svētkalpotāji, ikonas un citas lietas un vietas ar savu īpašu nozīmi un kārtību. To, ka tā tiek ievērota, manu, jau ieejot pa baznīcas vārtiņiem. «Vai jums ir lakatiņš? Sievietēm neklājas svētā vietā ar neapsegtu galvu. Jums aizrādīs,» mani pamāca verandas tipa virtuvē satikta sieva. Velku ārā savu iepriekš sagatavoto šallīti un esmu vizuāli iekļāvusies.Mēģinot saprast, kurš ir atbildīgais par visu pasākumu, ievēroju, ka ļaužu pulks, kura vidū ir netipiski daudz bērnu, dodas uz citu nosiltinātu verandas tipa būvi baznīcas pagalmā. «Pateikšu Tēvam Feofanam, ka esat ieradusies, bet nezinu, vai viņš varēs jūs pieņemt,» mani brīdina kāda draudzes māsa, kura, cik saprotu, gādā par sava garīgā tēva, ko mīļi sauc par batjušku, lietām. Nekas cits neatliek, kā gaidīt un vērot. Svētkos un ikdienā – visi vecumi kopāPirmajā mirklī šķiet, ka savdabīgā būve, uz kuru dodas vecāki ar savām atvasēm, ir svētdienas skola. Par to varētu liecināt arī interesantais žogs, uz kura saspraustas mīkstās rotaļlietas – slapjajā sniegā mirkstoši lāči, koši zaļš dinozauriņš ar spilgti rozā ķepām. Pamanu arī nelielu baseiniņu, tādus kā rotaļu kuģus. «Nē, nē! Tos kā bijušam jūrniekam uzdāvināja Tēvam Feofanam,» par manu priekšstatu smej māsa Jeļena Belančuka, apņemoties iepazīstināt ar draudzes dzīvi. Vecā Jaungada svinības galvenokārt gan domātas bērniem – nāks ciemos pasaku tēli un salavecis, pie eglītes tiks dāvinātas paciņas. Taču šāds pasākums ir vien reizi gadā, jo draudzē nav svētdienas skolas tās klasiskajā izpratnē. Uz dievkalpojumiem un baznīcas svētkiem nāk, lūdzas un Dievu godina visi kopā.Pašiem savas govis, bites un kartupeļiAprūpēt, pabarot un gādāt par savu tuvāko jeb mīlēt ir viens no kristīgās dzīves stūrakmeņiem, kas spilgti jaušams arī pareizticīgo draudzē. Pirms rotaļām un dāvanām bērni tiek sēdināti pie gariem galdiem, uz kuriem saliktas limonādes, cepumi, konfektes, augļi un kūkas, bet draudzes māsas lavierē ar paplātēm, pienesot karstu zupu un otro ēdienu. Visi kopā skanīgi nodzied (kas raksturīgs pareizticīgajiem) tēvreizi, un mielasts var sākties. Produkti tam lielākoties ir pašu audzēti. Vesti no draudzes saimniecības. Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas baznīcas pareizticīgajiem Jelgavas novadā ir savs angārs, kur tiek turētas cūkas, govis, vistas, pīles un zosis. Sava bišu drava, kas nodota Jeļenas pārraudzībā, un zeme, kur tiek audzēti kartupeļi, kāposti un citi lauku labumi. Tas ļāvis palīdzēt ne vienam vien trūkumcietējam, sociālajiem aprūpes centriem un citām iestādēm. Patiesībā ikvienam, kas prasa. Pie Dieva atved slimībaJeļena stāsta, ka saimniecībā pastāvīgi un brīvprātīgi, nesaņemot atalgojumu, rosās aptuveni desmit cilvēku. Ir tādi, kuriem Tēvs Feofans šādā veidā palīdz atbrīvoties no alkoholisma, narkotikām un citām dzīves likstām, un, protams, tādi, kas darbu saimniecībā uztver kā kalpošanu Dievam. Pie viņiem pieder arī Jeļena.«Ticīga esmu jau desmit gadu, kopš Dievs man sūtīja slimību. Pie kādiem tik ārstiem nestaigāju. Neviens nevarēja palīdzēt! Līdz mani mudināja aiziet pie Tēva Feofana. Uzreiz nokļuvu draudzē, sāku strādāt. Daudz devos svētceļojumos. Tā pamazām kļuvu vesela,» stāsta draudzes biteniece, kuras pārziņā ir ap 200 bišu stropu. Jeļena atzīst, ka pievēršanās pareizticībai viņai nesusi daudz prieka un miera. Sākumā gan bijis ļoti grūti. Ieejot dievnamā, kļuvis pat fiziski slikti. Nācies strādāt līdz spēka izsīkumam. Taču tas bijis to vērts! «Tā ir tāda garīgā dzīve, ko grūti izskaidrot vārdiem. Pēc kristības mums dots jauns sākums. Tomēr bieži gadās sagrēkot, tāpēc jāmācās nožēlot. Jāapzinās Dieva žēlastība, kas ir kā tāda labā enerģija. Mēs ar to dzīvojam, jo citādi vairs nemākam. Dod, Dievs, to katram piedzīvot!» novēl Jeļena, kopā ar mani virzoties uz vēl vienas verandas pusi, kur apmeklētājus pieņem Tēvs Feofans. Viņa grib izlūgties batjuškas svētību, tāpēc ir gatava stāties rindā. Savukārt es, sapratusi, ka savu kārtu tik ātri nesagaidīšu, ar laba vēlējumiem vecajā Jaunajā gadā dodos mājup. Tēvs Feofans (Pjotrs Požidajevs) Dzimis Krasnodaras apgabalā pareizticīgā Kubaņas kazaku ģimenē. 25 gadus pavadījis Transporta un zvejas flotē. Mācījies Maskavas Garīgajā seminārā un Garīgajā akadēmijā. Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas baznīcā kalpo no 1993. gada. Saņēmis Jelgavas pašvaldības Goda zīmi par ieguldījumu sabiedrības garīgajā audzināšanā un sabiedrisko aktivitāti, kā arī Jelgavas novada pašvaldības Goda diplomu par lielo ieguldījumu sociālās aizsardzības veicināšanā. Pareizticīgo baznīca Kristietības austrumu atzars. Viens no kristietības pamatvirzieniem līdzās katolicismam un protestantismam. Pareizticība gāja plašumā īpaši pēc Romas impērijas sadalīšanās divās daļās 395. gadā. Par ticības avotiem atzīst Svētos Rakstus un Svēto tradīciju – septiņu ekumenisko koncilu, kā arī vietējo koncilu lēmumus, senus liturģiskos tekstus un baznīcas tēvu sacerējumus. Atzīst septiņus sakramentus – kristību, svaidīšanu ar mirrēm, Svēto vakarēdienu, grēksūdzi un grēku nožēlu, laulību, priesterību un eļļas (pēdējo) svaidīšanu. Galvenais dievkalpojums ir liturģija, kas attēlo visu pestīšanas vēsturi – no pasaules radīšanas līdz Kristus augšāmcelšanās notikumam. Neatņemamas ir lūgšanas Dievmātei un svētajiem. Baznīcās parasti tiek glabātas svēto relikvijas. Liela nozīme ir ikonu godināšanai. Baznīcās galvenā to koncentrēšanās vieta ir ikonostass – siena, kas atdala altāri no pārējās dievnama daļas. Pareizticīgajiem pasaulē nav vienota centra. Lielākā ir Krievijas pareizticīgā baznīca ar aptuveni 90 miljoniem ticīgo. Latvijas pareizticīgo baznīcai piešķirts autonoms statuss. Latvijā ir divi sieviešu un viens vīriešu klosteris. Svētās Trijādības Sergija sieviešu klosteris atrodas Valgundē. Jelgavā darbojas Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas un Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo draudzes. Dievkalpojumi notiek krievu valodā.Avots: Latvijas Bībeles biedrība
