1938. gadā no Annas pamatskolas Driksas krastā uz Hercoga Pētera ģimnāziju atnāca mācīties Imants Roberts Rozenvalds.
1938. gadā no Annas pamatskolas Driksas krastā uz Hercoga Pētera ģimnāziju atnāca mācīties Imants Roberts Rozenvalds. Viņš labprāt atceras savus vidusskolas laikus. Tas nav grūti, jo klases biedri, kaut viņu palicis jau krietni mazāk, vēl aizvien katru gadu sanāk kopā vienā jūlija svētdienā.
– Skola deva ļoti labas zināšanas. Patīkamas atmiņas ir par visiem skolotājiem. Atceros zīmēšanas skolotāju, mākslinieku Kārli Celmiņu, laba bija vēstures skolotāja Amilda Ansone. Man visvairāk patika dziedāšana, dziedāju skolas korī, dubultkvartetā. Darbojos arī pa sporta «līniju»: spēlēju volejbolu skolas izlasē, basketbols toreiz nebija modē. Ilgus gadus biju skautu 78. vienībā, galvenokārt pamatskolā. Te vēl (skatās foto) esmu mazs puika.
Skaists priekšmets bija Latvijas vēsture, arī vispārējo vēsturi mācīja. Ķīmijā bija ļoti labs skolotājs, aizmirsu uzvārdu, viņš mira Sibīrijā*. Mums bija labs ķīmijas un fizikas kabinets. Darbmācības kabinetā es novusa galdu un slēpes uztaisīju. Fizkultūra notika lielajā zālē. Vēlāk, kad nāca tas smagais laiks, mācījāmies 2. vidusskolas telpās, un tur jau tādas zāles nebija.
Skolā aizvadīti daudzi skaisti brīži. Mēs bijām ļoti laba klase, un mums bija jauks klases audzinātājs – Krišjānis Berka. Vēl tagad turamies kopā, kaut vidusskolu beidzām pirms 55 gadiem. Te vēl bilde, kur esam dzīvi palikušie.
Visus šos gadus tiekamies, katrreiz pie kāda cita. Pie tiem, kuri tālāk dzīvo, iznāk retāk… Par daudziem vairs nezinu, kur viņi guļ.
Ko varu pateikt mūsdienu skolēniem? Lai mācās! Man nepatīk, ka puišeļi klenderē pa ielām. Tas taču ārprāts! Ir jāmācās un jāklausa skolotāji!… Var jau arī pablēņoties. Mēs tāpat taisījām visādus jokus. Mūsu klasē vienā skapī stāvēja orķestra pūšamie instrumenti, un tur nu viens skolnieks ielien iekšā un notupstas, vietas pietika. Sākas stunda, laikam vācu valoda bija pie šīs skolotājas (rāda foto). Uzreiz atskan taures skaņas, liekas it kā tās nāktu no ārienes. Skolotāja pieiet pie loga, skatās – ies orķestris garām. Visiem nāk smiekli, un pūtējs arī ilgi nevar skapī notupēt. Joki jau vajadzīgi.
Skolotāja Lāma, maziņa tāda, laba bija, mēs viņu par Peļķīti saucām. Kāpēc Lāma, ja viņa tāda maziņa? Tad tā ir Peļķīte.
Reiz mani iespundēja starp dubultlogiem, tas bija Dobeles ielā. Aizkari ciet, jo kara laikā bija vajadzīga aptumšošana. Sāka apnikt. Nebiju ieklausījies, ka stunda sākusies, sāku klapēties. Skolotāja nāca skatīties, kas klauvē pie loga. Klase – otrajā stāvā!
Kara laikā mums nebija savas skolas ēkas (no Academia Petrina izlika laukā, skolā ievietoja lazareti), mācījāmies 2. vidusskolā otrajā maiņā. Pirmajā maiņā gāja meitenes. Mums bija skolas soli
ar izvelkamām virsmām. Tur mēdzām aizbāzt zīmītes. Meitenes atrod, atraksta. Tā es ar savu kundzi arī iepazinos, bet to gan nevar avīzē rakstīt… Nu, labi, lai iet.
Pēdējā gadā skola beidzās jau aprīlī, eksāmenu nebija. Nezinu, kāpēc nevarēja beigt kā citreiz jūnijā. Atzīmes izlika pēc tām, kas bija žurnālā. Pēc tam visus puikas ņēma armijā, palīgdienestos un visur. Cik neaizgāja bojā! Tāpēc arī laikam lika beigt skolu ātrāk, lai var tikt viņiem klāt, jo – kā tad no skolas ņems ārā. Es tā pats domāju, nevienam jau neko neteica.
Imants Rozenvalds ģimnāziju beidza 1944. gadā, kad reālklases 25. izlaidums bija arī pēdējais Hercoga Pētera ģimnāzijai. Nāca citi laiki…
Nākamajā gadā pēc ģimnāzijas absolvēšanas Imants Rozenvalds sāka strādāt par skolotāju, un šajā profesijā viņa darba stāžs dažādos amatos ir 50 gadu.
Ķīmijas skolotāju Pēteri Gustavu 1949. gada 25. martā arestēja klasē stundas laikā un kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Tur viņš esot guldīts zārkā ar paša uzrakstīto ķīmijas mācību grāmatu uz krūtīm.
