Gribu dalīties kādā piedzīvojumā un vēlreiz atgriezties septembra pēcpusdienā, kad, kolēģes Tatjanas – Jēlas Universitātes Slāvu lasītavas kuratores – aicināta, dodos klausīties lietuvieti ģeogrāfu Laimonu Briedi, kurš lasīs lekciju par Viļņas poētisko karti Otrā pasaules kara laikā.Uz baltiešu studiju pasākumiem universitātē dodos ar prieka un piederības izjūtu. Jēlas Universitāte, baltiešu studijas un Slāvu lasītava bijuši viesmīlīgi arī mūsu Valsts prezidentiem Vairai Vīķei-Freibergai un Valdim Zalteram, kuri tur uzrunājuši akadēmisko vidi.L.Brieža lekcija bija interesanta, ar savdabīgu ģeogrāfa skatpunktu uz pilsētas intelektuālo pulsu, atklājot Viļņas multikulturālo dzīvi – ebreju, poļu, lietuviešu kultūras slāņus un viņu radīto poēzijas karti Viļņā.«Bija labs vakars,» spriežam ar Taņu, braucot mājās uz mūsu pilsētiņu Gilfordu, kurā dzīvojam netālu no universitātes. Taņas mašīnai ir ķibele, un tā ir pie meistara, bet tās vietā viņai iedota īrēta, lai tiktu, kur vajadzīgs. Tad nu šoferis esmu es. Kolēģe nolikusi īrēto mašīnu Gilfordas vilcienu stacijā (gluži kā mēs Jelgavas Cukurfabrikā, kad braucam uz darbu Rīgā).Rudens vakari Amerikā ir bez krēslas stundas. Mašīna novietota laukuma pašā tālākajā galā, spuldžu gaisma to vārgi skar. Atvadoties Taņa palūdz, lai nebraucu prom, kamēr viņa piestartē īrēto mašīnu. Viņa pie mašīnas labu laiku pūlas atslēgu ielikt durvīs. Nesanāk. Kāpju ārā palīdzēt, mēģinām, līdz pamanu, ka aizmugures durvis nav aizslēgtas. Drosmīgi lienu mašīnā, pār aizmugures sēdekli raušos uz šofera krēslu, bet arī aizdedzē atslēga nelien! «Ārprāts, esmu apzagta! Manas paciņas no priekšējā sēdekļa ir pazudušas!» Tatjanas nākamais teksts: «Dace, cik labi, policija brauc!» Protams, nodomāju, jo, kopš mēģinu mašīnu piestartēt, gaudo sirēnas un klusajā piejūras pilsētiņā saceļ skaņu vētru…Pēc dažām sekundēm, kad esam jau policijas mašīnas apgaismotā lokā, atskan Taņas vēl skaļāks kliedziens: «Dace! Lec ārā no mašīnas, jo tā nav manis īrētā… Policijas auto lukturu gaismā noskaidrojas vienkārša patiesība – tā ir cita mašīna. Policists mūs tēvišķīgi mierina, mēs abas Austrumeiropas akcentā stāstām, ka ne tās atslēgas un ne tām durvīm… Un tad visi sirsnīgi smejamies – labas komēdijas cienīgs sižets!Multikulturālā poēzijas lekcija par Lietuvas pilsētu Viļņu Otrā pasaules kara laikā sniedz atziņu – jā, mēs, baltieši, bijām, esam un būsim multikulturāli, tāda ir mūsu ģeogrāfiskā vieta pasaules kartē, tāda ir pasaules gaita. Bet… katra valsts runās savā mēlē – mums tā ir latviešu. Tā ir mūsu durvju atslēga.
