Iepriekšējā nedēļa beidzās ar optimistiskām prognozēm par valdības koalīcijas turpmāko darbu un krīzes pārvarēšanu.
Iepriekšējā nedēļa beidzās ar optimistiskām prognozēm par valdības koalīcijas turpmāko darbu un krīzes pārvarēšanu. Bumbas sprādzieni vienmēr esot negaidīti. Tā tas bijis arī ar to NATO bumbu, kas sagrāva Ķīnas vēstniecību Belgradā. Amerikāņu militāristiem – kā viņi paši paziņoja pēc sprādziena – bijušas vecas kartes. Dienu vēlāk parādījās informācija, ka jaunas kartes izgatavošana NATO prasītu 1,6 latus. Vēl dienu vēlāk – ka «vecajā» kartē, ar ko aizbildinājās NATO, patiesībā Ķīnas vēstniecības vietā esot atzīmēta izgāztuve. «Joks» prasīja divu cilvēku dzīvības un daudziem cilvēkiem – ievainojumus.
Arī valdības mājā «sprāgusī» bumba bija šķietami negaidīta. Patiesībā bumba zem Krištopana krēsla jau tika nolikta, parakstot koalīcijas vienošanos. Jautājums tikai bija, kurš aizdedzinās degauklu un kad tas notiks.
Notika. Sprādziena vilnis no ministra krēsla izlidināja Šleseru, bet tas – jau lidojot – ar kāju aizķēra arī savu rūpju «bērnu» Lembergu. Kurš tad ir tas diversants? Pats cietušais, kurš «kavējis» lielo uzņēmumu privatizācijas gaitu – tiešāk – nav strādājis pēc iepriekš apstiprinātā scenārija.
Kad blīkšķis gāja vaļā, politiskā retorika uz brīdi tika atmesta, atsedzot netīro veļu – tādu, kāda politika ir patiesībā.
Šlesers brēc par «zvanu» no Krištopana, kas licis atlaist Nagli. Krištopans vēsta par Šlesera neprofesionalitāti, par auklēšanos, kas ir jāizbeidz. Lembergs steidzīgi organizē preses konferenci, kurā uzrāda īsto sakni visām Latvijas nedienām – Šķēli. Rausta sakni turpu šurpu un pie reizes vienu no lielākajām partijām nodēvē par «Ave Lat» partijas biroju. Acis viltīgi samiedzis, Lembergs stāsta par lielajām Šķēles intrigām, kas grauj valsti. Šķēle ir lakonisks: tālāka Krištopana atrašanās premjera krēslā apdraud Latvijas suverinitāti… Deputāti tiek pārskaitīti kā cāļi pirms barošanas – kurš uz kurieni pārbēgs vai nekādā gadījumā nepārbēgs, kurš ir slepenais kādas partijas vai grupējuma atbalstītājs un kurš nekādā gadījumā tāds nav. Krištopans, satraukts kā meitene pirms nevainības zaudēšanas, klāsta, ka viņam bijušas visas tiesības atlaist ekonomikas ministru un viss tomēr beigšoties labi. Netīrā veļa tiek vārīta uz nebēdu, savstarpēji apvainojumi kā sapuvuši tomāti ielu mītiņos birst pār Ministru kabinetu, Privatizācijas aģentūru un Ventspils Domi. Esot paredzami vairāki tiesas darbi…
Sociāldemokrāti ir nelokāmi – mēs ar Krištopanu. Zināms taču, ka alternatīvas nav, ja nu vienīgi «uz vairoga» opozīcijā. Jaunā partija kā turīgs krogus papus meklē, kur «noguldīt», lai vēlāk «iesistu» lielākus procentus. «Latvijas ceļš» grib būt labs visiem. Tēvzemieši pēta gaisa strāvas – no kuras puses un uz kurieni pūš valdošie vēji.
Likmes ir augstas. Pozitīvs balsojums par Krištopanu Saeimā reizē būs apliecinājums arī tam, ka Valsts prezidenta «kontūras» būs noskaidrotas.
Izšķiroties par Vili, «LC» upurēs sapni par Gorbunovu kā prezidentu. Sociāldemokrāti jau tā ir dabūjuši daudz. Paliek divi – JP un tēvzemiešu auklējumi, no kuriem viens jau būs ar garantijas vēstuli.
Taču… Balsojums par vai pret neuzticības izteikšanu Krištopanam vēl nav noticis, un jebkuras prognozes ir pārāk spekulatīvas. Turklāt vakar redakcijā ienāca Kindzulis un teica: «Tā kā būtu laiks Krištopanam pāriet no valsts biznesa pašam uz savējo…”
