Šie vārdi skanēja tajā trauksmainajā laikā, kad Rīgas centru apjoza barikādes. Ak Dievs, cik tas liekas sen, bet atmiņā tik skaidri, kā būtu noticis vakar. Salta 20. janvāra nakts. Vējš no Daugavas dzenā sniegu, sajauktu ar smiltīm un dūmiem. Čirkst zobos. Netālu ugunskurs, liesmās kvēlo paresni baļķi, tos vējam nenodzēst. Ap ugunskuru sēž bariņš vīru dūmiem piesūcinātās drēbēs, neskuvušies, ar viņiem reta sieviete. Blakus uz kāda finiera gabala, kas uzlikts paresnam baļķa galam, veca, veca māmuļa uzklāj dvieli, varbūt jaunības, izņemtu no pūralādes, lai uz tā no līdzi paņemtā groziņa kārtotu sasmērētās maizītes. Tālāk kūp liels katls tējai. Viss liekas tik mierīgs, bet patiesībā satraukumu pilns, neziņā par nākamo mirkli, jo dzirdēts par notikumiem Viļņā. Tad nez no kurienes atskan sauciens: «Omons nāk!» Tas atbalsojas malu malās. Sāņus tiek nolikta krūzīte, noēstais maizes gabals, un patukšais Doma laukums pildās cilvēkiem, aizstāvjiem. Tie izbirst no neskaitāmām māju durvīm, izskrien no Doma baznīcas, kur slēpās no svilinošā janvāra vēja. Kā nerimstoša palu straume visi plūst uz Radio mājas durvīm. Kaut ieejas durvis apmūrētas ar jaunu, augstu bluķu sienu un pirms tām vīri bruņucepurēs un gāzmasku pie sāniem. Mēs, pieskrējušie, stājamies rindās, blakus stāvētāji saķeramies elkoņos, tā cits citu drošinot, jo neapbruņoti cilvēki veido neieņemamu cietoksni. Mēs pret bruņotu ienaidnieku. Kvēlojoša sirds pret bruņutehniku. Un, lai mūs neizkustinātu, «iesalstam» Doma laukuma akmeņos.Skan šāvieni, to troksnis atbalsojas malu malās, ieliņās, namos, mūsos! Tas ir drausmīgs mirklis, izšķirošs. Labi, ka esam iesaluši, kājas neklausa, bet sirds te sitas tik traki, te pamirst. Galvā plosās jautājums – kad? Un manī nez no kurienes ieskanas Ēvalda Valtera teiktie vārdi – man pašam! Pašam, pašam! Te palikt un iesalt! Kļūst tik labi, droši. Pašam!Šogad atkal, kā vienmēr, būšu Rīgā, Doma laukumā, un pacentīšos atrast tos akmeņus, kuros «iesalu». Varbūt citus. Vēlētos kaut uz mirkli atdzīvināt tās nakts trauksmaino mirkli. Vai izdosies?Kas pa šiem gadiem noticis ar mums, ja atkal jāstājas uz barikādēm? Tas, ko izcīnīja mūsu senči Daugavas malā, par ko krita Tīreļpurvā, atkal jāaizstāv? Pēc 20 brīves gadiem atkal jāatgūst valsts, karogs, valoda?! Toreiz streļķi zināja, mēs uz barikādēm arī. Bet kāpēc zaudējām? Kas notika pēc tam? Vai šodien mēs tik pašaizliedzīgi dotos uz barikādēm, šoreiz – referendumu, un, galvenais, cik mēs būsim? Vai mājas ikdienas lietas nekļūst svarīgākas? Ar atrunu, lai jau citi, lai jau… Noliksim tās uz mirkli malā. Aiziesim.
