«Ja ilgstoši nākas sēdēt vienā pozā pie datora, ik pēc laika tomēr jāpieceļas un jāpavingro,» skaidro daktere, kad darbavietas organizētajā medicīniskajā pārbaudē līdzās optimistiskajām atbildēm esmu atzinusies, ka reizēm mēdz notirpt labās rokas mazais pirkstiņš. «Vai pārējiem kolēģiem arī ko tādu ieteicāt?» pēc aši pasprukušā jautājuma tūlīt saprotu, ka no domāšanas stereotipa – ak vai! – nekur neizbēgt. Jo zemtekstā taču skan: kā gan tas izskatīsies, ja viena pati tā staigāšu un vingrošu?Jau deviņdesmito gadu sākumā atklājuši velosipēda plašo popularitāti Rietumos, mēs tomēr pat pāris kilometru pārvarēšanai spītīgi sasēdāmies (un lielākoties joprojām sēžam) kaut sarūsējušās, bet tomēr automašīnās. Pārdesmit gados gan divriteņa vērtība (tiešā un dzīves paradumu nozīmē) ievērojami augusi, bet acīmredzot to pašu stereotipu dēļ pieprasījums pēc riteņbraucēju celiņiem un viņu līdzvērtības satiksmē tai netiek līdzi.«Hei, vai slēpes mājās aizmirsušās?» divām nūjotājām cienījamos gados parkā uzsauc bravūrīgu puišu bariņš. Taču viņas atsmaida un neņem ļaunā, jo aizmirsušās ne jau slēpes, bet sliktā pašsajūta. Tikmēr kāda gados jauna paziņa, ar muguras sāpēm nonākusi teju līdz operācijai, tomēr nav gatava izmēģināt ārsta ieteikto soļošanu ar nūjām, jo – vienai kaut kā neērti.Bet, kamēr katrs individuāli kautrējamies, Latvijā nupat publiskots klīnikas «Premium Medical» pētījums liecina par kopumā bēdīgu ainu. No 22 uzņēmumos aptaujātajiem četriem simtiem 40 – 65 gadu vecuma respondentu 88 procenti uzskatījuši sevi par pilnīgi veseliem, bet patiesībā veseli izrādījušies tikai 7,4. Un kāds desmits nogādāti pa taisno uz medicīnas iestādi, kur laikam gan «izskats» vairs nebūs pirmajā vietā.
