(Skatos, ka te pēdējā laikā blogo vien politiķi, tad negribīgi uzsvēršu – manam vēstījumam ar politiku nav nekā kopīga, un tas nav tapis politikas iespaidā.) Šajās dienās, personīgas intereses nolūkā pārbaudot dažus faktus dažādos arhīvos, gadījās uziet vēstures faktus, kas, izrādās, ir pieejami, bet līdz šim nav atspoguļoti Jelgavas vēsturē. Nezinu, varbūt akadēmiskiem vēsturniekiem tie bija zināmi, bet man tie bija jaunatklājums, tāpēc radās vēlme tajā padalīties. Pamatā runa ir par vācu komandieri Flugbeilu un viņa lomu saistībā ar padomju karaspēka īstenoto Jelgavas bombardēšanu.
Manu aizrautību faktu meklēšanā rosināja sarakste un diskusija sociālajos tīklos ar Andri Tomašūnu. Nevēlos šeit atspoguļot diskusiju, kurai ir sava vieta un laiks, bet tās iedvesmots uzgāju vēsturisko notikumu detaļas, kas man bija jaunums.Runa ir par vācu gaisa spēku vienību komandiera Kurta Flugbeila saistību ar Jelgavas bombardēšanu. Ne tikai Tomašūna komentāros, bet arī citur biju manījis nostāstu, ka Kurts Flugbeils (Kurt Pflugbeil, 1890-1955) bijis Jelgavas komandants un, iespējams, postošo Jelgavas bombardēšanu stimulējis tas, ka 1944.gada jūlijā viņš pasludināja Jelgavu par “cietoksni”. Cietokšņa statuss konkrētam punktam piešķīra tādu militāru statusu, ka šo vietu nolemts noturēt par katru cenu bez atkāpšanās. It kā to varētu būt uzzinājuši padomju armijas karavīri, un tāpēc pirms sauszemes karaspēka iebrukuma tika nolemts pamatīgi bombardēt Jelgavu. Šaubu mākts un citādas informācijas atmiņu dēļ aizdomājos, ka tieši šādā stāstījumā šis nostāsts nav patiess.Līdz šim plašāk noklusētaisPirmkārt, kā atklāju, ir bijuši divi vācu komandieri Flugbeili, un konkrēti Kurts Flugbeils neatradās Jelgavā laikā, kad to ieņēma padomju karaspēks. Tas bija viņa brālis – Johans Flugbeils (Johann Pflugbeil, 1882-1951).Šajās saitēs atrodamas īsas biogrāfiskas anotācijas par Flugbeiliem:http://www.lexikon-der-wehrmacht.de/Personenregister/P/PflugbeilK-R.htmhttp://www.lexikon-der-wehrmacht.de/Personenregister/P/PflugbeilJohann-R.htmOtrkārt, visdažādākie avoti liecina, ka Jelgavai liktenīgajās dienās pašā pilsētā vācu formās tērpto vairākums bijuši latvieši*, tostarp – vietējie Jelgavnieki. Tāpēc ir pamats minējumam, ka Johanam Flugbeilam nebija citas izejas, kā izsludināt cietokšņa statusu, jo viņš konstatēja, ka viņa pakļautībā esošo karavīru vairākums ir vietējie leģionāri.Kā liecina internetā izvietotie Vācijas arhīvu dati, Jelgavas kara komandants (Kampfkommandant von Mitau) bija Johans Flugbeils. Apstiprinājumu faktam par cietokšņa statusa izsludināšanu es atradu Artura Silgaiļa grāmatā “Latviešu leģions”**.Silgailis vēsta, ka postošie uzlidojumi un nopietnas kaujas Jelgavā sākās 1944.gada 27.jūlijā, kad tika sabombardēta dzelzceļa stacijas apkaime. To laiku notikumu liecinieki, jelgavnieki Jānis Blīvis un Aldis Egils Hartmanis savos izklāstos minējuši, ka pirmais krievu bumbvedēju uzlidojums bijis jau 24.jūlijā, taču tas bijis neliels un nav radījis būtiskus postījumus.Pēc Silgaiļa, galvenais pilsētā izvietotais spēks bijusi 15.latviešu SS apmācības un papildinājumu brigāde (15.Waffen-Grenadier-Ausbildungs-und-Ersatz-Brigade der SS (lettische)), kuras sastāvā 100% pilnībā bija latviešu leģionāri, tostarp arī jelgavnieki (tajā netrūka nesen iesauktu karavīru, starp kuriem bija gan jauni zēni, gan vīri, kas vēl nesen bijuši civilisti). Papildspēki ar vācu vienībām Jelgavā ieradās tikai 28.jūlijā vienlaikus ar iznīcinošo padomju aviācijas bombardēšanu.Pēc Jāņa Blīvja aprakstiem, Jelgavā esošie leģionāri jau bijuši ar kauju pieredzi. Tas varētu būt iespējams, ņemot vērā nesenās kaujas Lietuvas pierobežā, taču Silagailis Jelgavā izvietotās vienības tomēr vērtē kā veidotas “no vēl slimiem vai arī gluži neapmācītiem kareivjiem, kas bija apbruņoti vienīgi ar šautenēm” (tas gan nemazina viņu varonību, ņemot vērā vājās spējas un stingros rezultātus pret pārspēku).Daļa šīs brigādes ar tās komandieri fon Bredovu atradās pie Jonišķiem Lietuvā, kur ap to pašu laiku 27.jūlijā tikuši sakauti un izklīdināti, bet fon Bredovs pazudis bez vēsts. Par Jelgavā izvietoto 15.latviešu SS apmācības un papildinājumu brigādes vienību komandieri tika nozīmēts leģionāru virsnieks Jurko.Cietokšņa izsludināšana un Jelgavas aizstāvju komandieris JurkoPēc Silgaiļa, 27.jūlija vakarā Jelgavas komandanta telpās notika vienību komandieru apspriede, ko vadīja Flugbeils, un apspriedes rezultātā Jelgavu izsludināja par “cietoksni” – nocietinātu punktu, kas aizstāvams par katru cenu. Kā kontekstā noprotams, vairākums virsnieku apspriedē bijuši no latviešu leģiona. To apliecina arī tas, ka – par galveno “cietokšņa” vienību Flugbeils nozīmēja – vietējos – 15.latviešu SS apmācības un papildinājumu brigādi.Maza atkāpe. Diemžēl Silgailis grāmatā “grēkojis” līdzīgi citu aprakstu autoriem, neminot virsnieku vārdus, vai iniciāļus (piem., Flugbeils, Jurko), kas arī varēja veicināt kļūdaino priekšstatu par to, ka Jelgavas komandants bijis lidotājs Kurts Flugbeils. Skaidrību par Flugbeiliem jau minēju, bet arī “kaut kāds” Jurko nezinātāju var maldināt par vācu komandieri. Taču – Heinrichs Indriķis Jurko (1893-1971) bija bijušais Latvijas armijas virsnieks, kurš nonāca vācu leģionā.Pirms tam viņš bijis arī strēlnieks, kas piedalījās Pirmajā pasaules karā un Latvijas neatkarības cīņās. Par 1919.gada 15.janvāra cīņām pie Lielauces Jurko vēlāk apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. Tieši šis vīrs komandējis Jelgavas aizstāvjus, kurus Padomju Savienības ideoloģijai lojālie cilvēki saprotami nekad neatzīs par – aizstāvjiem, jo viņi bija pretinieka – fašistiskās Vācijas – karavīri. Jelgavas vienību komandieris negāja bojā Jelgavā, bet pēc Jelgavas krišanas tika nosūtīts uz Josefštati Čehoslovakijā par sakaru virsnieku, kur nonāca čehu gūstā, no kura izdots krieviem, tad aizvadījis gūstā piecus gadus un tad atgriezies Vācijā, un miris 1971.gada 8.aprīlī Ķelnē (Lāčplēša kara ordeņa kavalieri., izd. Latvijas Valsts vēstures arhīvs).Pēc cietokšņa statusa izsludināšanas Lāčplēša ordeņa kavaliera Jurko komandētās Jelgavas vienības, saskaņā ar Flugbeila pavēli, naktī no 27.jūlija uz 28.jūliju ieņēma aizstāvēšanas pozīcijas.Jelgavas iznīcinošā bombardēšanaTam sekoja vēsturiskā traģēdija – krievu bumbvedēju uzlidojumi (Pēc Silgaiļa, uzlidojumi bijuši vairāki) un patiesi masīva Jelgavas bombardēšana, kas, saskaņā ar pilnīgi visiem aprakstiem, bija pilsētai liktenīgā, jo tās gaitā drupās pārvērtās lielākā daļa Jelgavas. “Pilsēta dega visās malās, izņemot Rietumu daļu,” raksta Silgailis (Rietumu daļā mūsdienās saglabājies tas, ko saucam par Vecpilsētu).Kā apkopojis docents Jānis Blīvis, pilsētā varētu būt palikuši 456 leģionāri, kas bijuši pieticīgi apbruņoti. Pēc Alda Hartmaņa apkopotā, 28.jūlija uzlidojumu Jelgavai īstenoja 62 padomju karaspēka bumbvedēji, kurus sedza 56 iznīcinātāji. Savukārt nežēlīgākās ielu kaujas Jelgavā bijušas 31.jūlijā, taču, kā liecina apraksti, tajās dominējuši krievu tanki un kājnieki. Tāpat pilsētu grāva arī vācu smagā artilērija, apšaudot krievu pozīcijas, un “boļševiku” granātmetēji ielu cīņās.Laikraksta “Tēvija” 179.numurā 1944.g.1.augustā par Jelgavu rakstīts, ka 28.jūlijā “Zemgales sirds kļuvusi par upuri liesmām un granātām. (..) Dūmakā tīti rēgojas izdeguši nami, ielas pilnas apdegušiem akmeņiem un ķieģeļiem”. Gan “Tēvijas”, gan aculiecinieku aprakstos uzsvērti milzīgi dūmu mutuļi debesīs virs Jelgavas, kas bijuši redzami tālu pagastos.Kamēr padomju lidmašīnas bombardēja Jelgavu, 28.jūlijā pilsētā ieradās leģionāru bataljons latvieša Sukatnieka vadībā un jātnieku-braucēju eskadrons vietējā Rulliņa vadībā. Ap to pašu laiku Jelgavu sasniedza arī nelieli vācu papildspēki no Vērmahta vienībām, kas zināmā mērā esot radījuši sajukumu vienotas vadības koordinācijā starp vācu daļu un latviešu daļu komandieriem.Kā līdzīgi liecina dažādi apraksti, turpmākajās dienās bumbvedēju uzlidojumi bijuši jau mazāki nekā 28.jūlijā. Tam sekoja spēcīgas sauszemes karavīru un tehnikas kaujas Jelgavas ielās, par ko dažādi apraksti jau publiskoti, un kam nav, ko piebilst. Formālie dokumenti liecina, ka Jelgavā esošajām vienībām, tostarp leģionāriem, naktī no 31.jūlija uz 1.augustu pavēlēts atkāpties Pārlielupē (t.sk. ofic. paziņojums laikraksta “Tēvija” 181.numurā 1944.g.3.augustā).Pēc dažādiem avotiem, 3. un 4.augustā Pārlielupē ieradās vācu papildspēki, kas vietējos leģionārus jau padarīja par mazākumu, un 5.augustā viņi atkal iekaroja Jelgavas centru. Pēdējās vācu karaspēka vienības no Jelgavas atkāpās vai tika sakautas ap 7.augustu. Pēc arhīviem, Johanam Flugbeilam Jelgavas komandanta statuss atcelts 12.augustā, un viņš nozīmēts citur.Johana Flugbeila problēmaTaču – vai Flugbeila lēmums par cietokšņa statusa izsludināšanu uzskatāms par “noziedzīgu”, kurā viņu vainot Jelgavas iznīcināšanā? Es to ļoti apšaubu. Galvenokārt neaizmirsīsim, ka – faktiskie pilsētas krāšņās apbūves sagrāvēji bija krievu bumbvedēji, un mēs pat nezinām, vai krievu puse 28.jūlija rītā vispār zināja par cietokšņa statusa izsludināšanu.Tāpēc, manuprāt, tikai pieņēmuma līmenī kāds varētu spekulēt, ka Flugbeils ar nocietinājuma izsludināšanu “izprovocējis” Jelgavai iznīcinošu bombardēšanu. Tas šķiet tikpat truli, kā par slepkavību vainot slepkavības upuri, jo viņš, lūk, izprovocējis slepkavu. Manuprāt, nožēlojama attieksme.Taču vēl apšaubāmāka ir šāda pieņēmuma ētiskā puse. Kā noprotams, līdz 28.jūlija un vēlāk 3.-4.augusta papildspēkiem Pārlielupē un pašā Jelgavas pilsētā vairākumā cīnījās vietējie latviešu leģionāri un tostarp jelgavnieki. Dažos aprakstos lasīju, ka, iespējams, līdzās vācu formās tērptiem jelgavniekiem cīņās esot iesaistījušies arī daži bruņoti civilisti, kas nebija aizbēguši no Jelgavas.Atkāpe par valdošo noskaņojumu. Protams, frontes līnijā nebija iedomājama preses izdošana, taču, kā esmu konstatējis arhīvos, neskaitot vācu skrejlapas, Vācu aizmugurē Liepājā arī Kurzemes katla kauju laikā turpināja iznākt latviešu laikraksts “Tēvzeme”, kas no vietējā laikraksta kara dēļ bija pārtapis nacionālā laikrakstā, ko izplatīja visā Kurzemē esošajiem kareivjiem un bēgļiem.Protams, Liepājā valdošais režīms joprojām bija hitleriskais, tāpēc laikrakstā sastopama fašistu ideoloģiskā nostāja, taču tāpēc nevar apšaubīt oficiālos paziņojumus, tāpat nevar apšaubīt cilvēcisko informāciju, ko latviešu reportieri vāca no tautiešiem ierakumos. Tāpat “Tēvija” ziņoja arī par Jelgavā notiekošo, kas mūsdienās ir palicis viens no retajiem avotiem.Šā laikraksta digitālo arhīvu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā iespējams aplūkot pēc šīm saitēm:http://data.lnb.lv/digitala_biblioteka/laikraksti/Tevija/Tevija_1944.htmhttp://data.lnb.lv/digitala_biblioteka/laikraksti/Tevija/index.htm”Man nav vairs, ko zaudēt, – teic jauns leģionārs, pirkstus caur matiem lēni vilkdams. – Es varu tikai iegūt. Iegūt pats savu dzimteni,” tā “Tēvijas” reportieris Andrejs Speke atstāsta Jelgavas ielās sastapto leģionāru noskaņojumu. Pilsētas ielās “Tēvijas” reportieris noskaidrojis, ka organizēts “boļševiku” uzbrukums pilsētai sācies agrā rīta stundā starp 26. un 27.jūliju (laikraksta “Tēvija” 178.numurā 1944.g.31.jūlijā). Tajā pašā laikrakstā aprakstīta masīva bēgļu plūsma, un 27.jūlijā pilsēta konstatēta tukša no civilistiem. Pustukšajās ielās sastapti tikai karavīri.Sanāk, ka Johans Flugbeils nevis pats radīja “cietokšņa” statusu, bet gan, redzēdams viņam padoto latviešu karavīru un virsnieku apņēmību, acīmredzot, konstatēja faktu, kuru formāli izziņoja – ka te neviens negrib atkāpties un cīnīsies līdz pēdējam. Tikpat nožēlojami tad Jelgavas sagraušanā mēs varētu vainot pašus jelgavniekus un leģionārus, kuri centās neatdot pilsētu šā kara ienaidniekam. Ņemot vērā šādu notikumu fonu, nav grūti apjaušama iespējamā komandanta motivācija šim lēmumam, un tas vēl jo vairāk attālina J.Flugbeila vainošanu Jelgavas bombardēšanā.Un – latvietim vainot kādu “cietokšņa” izsludināšanā, manuprāt, nozīmē arī – spļaut sejā savai tautai, saviem senčiem, jo tādā gadījumā jāatgādina, ka arī “Kurzemes katlu” vācu virspavēlnieki izsludināja par “cietoksni”, kam sekoja attiecīgas spēku pārbīdes, un varbūt tieši tāpēc tas palika neieņemts līdz pat kapitulācijai. Bet – tieši vācu aizmugurē, Kurzemes katlā, bija koncentrēta lielākā daļa Latvijas civiliedzīvotāju bēgļu – ne tikai tēvi un vectēvi daudziem no mums, bet arī mātes un vecmāmiņas (arī manas mātes un mana tēva ģimenes tur bija, māti un tēvu, tolaik bērnus, ieskaitot). Bail iedomāties, kādas būtu sekas, ja krievi sīvās kaujās būtu pārrāvuši Kurzemes fronti.Manuprāt, konkrētu vainīgo Jelgavas sagraušanā nav iespējams nosaukt. Jeb konkrēti – tas bija karš, un vainīgie bija tie, kas savā politikā šo karu paredzēja. Arī krievu bumbvedēji pildīja pavēles un darīja savu darbu – cīnījās pret pretinieku karā, kura spēki pirms tam bija iebrukuši viņu dzimtenē. Ņemot vērā notikumu gaitu, varbūt nosacīti starp reālām personībām kā vienīgo iespējamo vainīgo tad vēl varētu apšaubīt to padomju armijas komandieri, kurš izvēlējās Jelgavas ieņemšanu sākt ar masīvu bombardēšanu nevis tikai ar ielu cīņām.Kas bija Kurts Flugbeils?Savukārt Jelgavas komandanta brālis Kurts Flugbeils, izrādās, bijis vācu kara aviācijas leģenda un lidotāju komandieris Kurzemes katlā. Pēc arhīviem, viņa pēdējais statuss bija – Kurzemes frontes gaisa spēku virspavēlnieks (Luftwaffen-Kommando Kurland).Latviešu leģionāru aprakstos (Kurzemes Cietoksnis. O.Freivalds, 1953), piemēram, minēts, ka trešās – Ziemassvētku – lielās kaujas laikā Kurzemes katlā 27.decembrī “dažas gaisa flotes lidojošās vienības un zenītartilērija virspavēlnieka ar Ozollapu vaiņagu apbalvotā lidotāju ģenerāļa [Kurta] Flugbeila vadībā izcilā veidā atbalstīja smaguma punktos iesaistīto vācu un latviešu vienību atvaires cīņu”.Līdz 1945.gada 1.janvārim “vienpadsmit grūtu kauju dienās armijas ieroču SS un latviešu SS-brīvprātīgo vienības ar izcilu gaisa spēku lidojošo vienību un zenītartilērijas atbalstu virspavēlnieka lidotāju ģenerāļa [Kurta] Flugbeila vadībā atsitušas 46 strēlnieku divīziju un 22 tanku un triecienlielgabalu triecienus. Pateicoties vadības un vienību izciliem sniegumiem, fronte Kurzemē, atskaitot nenozīmīgu apvidus zaudējumu, stingri palika pašu rokās”.Kurts Flugbeils nonāca krievu gūstā Kurzemes katlā mierīgos apstākļos pēc 8.maija kapitulācijas. Kā liecina dažādi avoti, vēlāk viņš nosūtīts uz “darba nometni”, kur viņam piespriests pavadīt 25 gadus, taču veselības stāvokļa dēļ jau ap 1950.gadu viņš dzīvojis Maskavā, bet 1954.gadā, leģendārā virsnieka veselības stāvoklim pasliktinoties, Padomju Savienība viņam ļāva atgriezties Vācijā, un viņš nomira 1955.gadā dzimtenē.Pirms Kurzemes katla Kurts Flugbeils komandēja gaisa spēku vienību “VI Fliegerkorps”, kas piedalījās otrajā Harkovas kaujā, Staļingradas kaujā and kaujā pie Sevastopoles. Viņš bijis viens no visvairāk apbalvotajiem vācu aviācijas virsniekiem.Informācijas trūkuma problēmaKāpēc gan mēs tik maz zinām par dienām, kad līdz ar zemi tika nolīdzināta gandrīz vai visa Jelgava?No vienas puses, man ir subjektīvas aizdomas par vēsturnieku slinkumu, meklējot faktus ārpus Latvijas un izmantojot modernās tehnoloģijas, vai, vēl ticamāk, tajā arī varētu būt vainojami viņu pieticīgie darba līdzekļi.No otras puses, 1944.gada 27.-31.jūlija notikumiem vairs nav neviena dzīva aculiecinieka, jo, kā to daudzi aprakstījuši, pilsētā vairs nebija civiliedzīvotāju, bet karavīri vai nu krita kaujās, vai arī tika pārsūtīti uz Vāciju.Pat citi to laiku aculiecinieki, piemēram, minētie Jānis Blīvis, Aldis Hartmanis un citi, tajās dienās neatradās Jelgavā, bet bija tās tuvākā vai tālākā apkaimē.Visi jelgavnieki bija patvērušies vai nu lauku mājās pie Jelgavas, vai devušies bēgļu gaitās vēl tālāk. Kā 2009.gadā rakstīja Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase, tikai 1944.gada 15.oktobrī civiliedzīvotājiem atļāva pa četriem caurlaižu punktiem atgriezties pilsētā. Tātad jau tolaik nebija neviena aculiecinieka, kas varētu stāstīt par pilsētā notikušo laikā no 25.jūlija, kad pēc pirmā uzlidojuma Jelgavu pameta civiliedzīvotāji, līdz pat 15.oktobrim. Turklāt, kā raksta citi laikabiedri, masveida civiliedzīvotāju atgriešanās bijusi tikai decembrī.Tāpat no 7.augusta līdz 15.oktobrim Jelgavā atradās tikai un vienīgi padomju karaspēks, un neviens nezina, ko viņi vairāk nekā divus mēnešus šeit darīja. Kā liecina dažādi dokumenti, kurus aprakstījusi Grase, visticamāk, nodarbojās ar izlaupīšanu un tālāku sagraušanu.Lakoniski un trāpīgi dokumentos pamatotu muzeja vadītājas pilno rakstu var izlasīt pēc šīs saites:http://www.zz.lv/portals/lietotaju_raksti/raksts.html?xml_id=16252Vienīgie Jelgavas sagraušanas aculiecinieki no latviešiem bija vadošā pilsētas “cietokšņa” noturētāju vienība – 15.latviešu SS apmācības un papildinājumu brigāde. Taču tās izdzīvojušajiem pavēlēja atkāpties, un viņus visus nosūtīja uz Vāciju. Galu galā, kā raksta Silgailis, viņi nonāca Cedelgēmas karagūstekņu nometnē Beļģijā, pēc kā palika uz dzīvi dažādās zemēs emigrācijā. Var lēst, ka līdz Atmodas laikam Latvijā, kad speciālisti būtu varējuši viņus iztaujāt, viņi jau bija miruši. Bet aiz Padomju dzelzs priekškara viņi bija neaizsniedzami, un tikpat neaizsniedzami palika fakti par Jelgavas bombardēšanu.Ņemot vērā gan Gitas Grases apkopoto par padomju karaspēka darbībām ieņemtajā pilsētā, gan šajā blogā iepriekš aprakstīto, jūtos pilnīgi drošs, ka konkrēti Jelgavas gadījumā ne pie kādiem nosacījumiem padomju karavīrus nevaram uzskatīt par “atbrīvotājiem”. Arī ne no okupācijas kā tādas, jo, atbrīvodami no vācu fašisma, viņi atveda staļinismu, un vietējās tautas un zemes okupācija turpinājās.Pasaules mērogā, protams, viņi vadīja Eiropas atbrīvošanu no vācu fašisma, bet Jelgavā bija tā nelāgi sanācis, ka vietējiem nebija sava karaspēka, un daļa bija vācu, daļa krievu pusē, taču pavisam skaidrs šķiet tas, ka 1944.gada jūlija beigās padomju karavīri “atbrīvoja” Jelgavu no – pēdējiem jelgavniekiem, kuriem, tobrīd jau par nelaimi, mugurā bija vācu formastērpi, bet prātā – apziņa, ka cīnās par savu pilsētu un savu dzimteni nevis par agonējošo Hitleru.————–* latvieši – ar vārdu “latvieši” šoreiz es apzīmēju valstij, iedzīvotājiem (nevis etnosam, tautībai) piederošos, starp kuriem bija gan latvieši, gan krievi, gan citu tautību pārstāvji (šaubu pārņemtiem nezinātājiem ieteicams apmeklēt leģionāru brāļu kapus – tur uz piemiņas plāksnēm ir simtiem krievu un citu tautību vārdu).** Es izmantoju Artura Silgaiļa (1895-1997) grāmatas “Latviešu leģions” 2006.gada Latvijas izdevumu. Cik zinu, emigrācijā pirmizdevums laikam bijis 1962.gadā. Tīmekļos konstatēju ASV un Liebritānijas vēsturnieku un pētnieku atsauksmes par šo grāmatu, kurās minēts, ka tā viņiem šķiet objektīva, labi dokumentēta, kā arī visticamākā un visiespaidīgākā literatūra par Vācu karaspēkā iesauktajiem baltiešiem. Piebilstams, ka autors – Arturs Silgailis – pats ir šo notikumu liecinieks un dalībnieks. Viņš 1944.gada vasarā tika iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspekcijas štāba priekšnieku, pirms tam bijis Pirmā pasaules kara strēlnieks, Latvijas armijas virsnieks, sabiedrisks darbinieks, publicists. Apbalvots ar Krievijas impērijas, Latvijas un Trešā reiha militārajiem ordeņiem un goda zīmēm.Plašāk:http://lv.wikipedia.org/wiki/Art%C5%ABrs_Silgailis+ Piezīme nezinātājiem. Kāpēc latviešu leģionāri bija SS vienības? Starptautiski akceptētais skaidrojums ir tāds, ka visas nacionālās vienības (arī krievu, poļu, ukraiņu u.c.) bija SS, jo tīri formāli SS bija civildienests (par spīti tam, ka neatšķīrās no karaspēka), un tā Vācija formāli apgāja starptautiskos likumus. Tā kā kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907.gada Hāgas konvencijas) nepieļāva mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, vermahta papildināšana ar okupēto valstu nacionālajām daļām tik atrisināta vienkārši – mobilizējamie šo valstu pilsoņi tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā oficiāli nemilitārai struktūrai. Latviešu leģionu pavēlēja veidot 1943.gada 23.janvārī. 23.februārī Latvijas ģenerālkomisārs Drekslers, pārkāpjot 1907.gada Hāgas konvenciju par okupētas valsts juridisko statusu, izdeva pavēli darba pārvaldēm iesaukt 1919.-1924.gadā dzimušos Latvijas jauniešus militārā dienestā, kam sekoja citi iesaukumi.(Minētie G.Grases, J.Blīvja un A.Hartmaņa raksti un atmiņu stāsti publicēti arī “Zemgales Ziņās” un zz.lv.)
