Pagājušo ceturtdien Rīgā policisti saņēma zvanu no kāda iedzīvotāja, kurš ziņoja, ka Šampētera mikrorajonā uz ielas pieci suņi grauž gulošu sievieti. Kad ieradās mediķi, viņa bija saplosīta līdz nāvei. Šis notikums šokēja daudzus Latvijas iedzīvotājus un kārtējo reizi lika aizdomāties par dzīvnieku saimnieku atbildības trūkumu. Saplosītā sieviete bija sētniece uzņēmumā, pie kura teritorijas suņi viņai uzbruka. Palikuši daudzi neatbildēti – kāpēc? Piemēram, kur palikuši suņi un kas ir to saimnieki? Vēl šodien plēsoņas atrast nav izdevies. Visticamāk, tie likvidēti, citādi īpašnieki iekultos pamatīgā ķezā. Pastāv versija, ka dzīvnieki sargājuši rūpnīcas teritoriju un nebrīvē izkļuvuši nejauši. Ne jau suņi vainojami notikušajā. Sazin kad pēdējo reizi tie kārtīgi pabaroti un, iespējams, visu mūžu tikai mudināti – «sargāt!», «paņemt!»… Uz mirkli izkļuvuši no «teritorijas», tie darīja «savu darbu». Zemgales Dzīvnieku aizsardzības biedrības pārstāve Unda Ģēģere mierina, ka pagaidām Jelgavā klaiņojošu suņu kolonijas nav novērotas, bet cik tur ilgi – nāks pavasaris, un viss iespējams. Baros tie kļūst neprognozējami, un, ja suns, mūžu pavadot slēgtā teritorijā vai pie ķēdes, nav socializējies, izkļūstot brīvībā, jebkuru situāciju tas var uztvert kā draudu, arī tuvojošos sētnieci ar sniega lāpstu rokā.Gadījumu, kad pamesto suņu saimnieki ir zināmi, bet no atbildības un rūpēm par dzīvnieku atsakās, kļūst aizvien vairāk. Līdz ar to pierādīt, ka dzīvnieks ir viņa īpašumā, kā arī sodīt viņu nav iespējams. Ieviešot obligātu suņu vienoto reģistru un apzīmējot tos ar mikročipiem, klaiņojošu dzīvnieku problēmai Latvijā varētu pielikt punktu. Saimniekos tas veicinātu lielāku atbildību un nepieciešamības gadījumā ļautu saukt viņus pie atbildības.
