STĀSTS Viens lapseņu pūlis, ko teiksiet, bija pielipināts kādai pazīstamai sabiedrības dāmai zem saules salmenīcas platās malas.
STĀSTS
Viens lapseņu pūlis, ko teiksiet, bija pielipināts kādai pazīstamai sabiedrības dāmai zem saules salmenīcas platās malas. Gaužām izdevīgā pajumtē, ja krita lietus lāses, uzpūta vējelis vai cepināja pārlieku karsta saule.
Īpatnais aksesuārs salmenei lieliski piederējās. Lapsenes džinkstēja ap dāmas kuplo galvu kā riņķojoši elektroni, tomēr nebija gadījuma, kad apakšīrnieces būtu iedzēlušas saimnieces zilajā acī vai sārtajā lūpā. Gluži pretēji, citādi kodelīgie kukaiņi pasargāja misis smalkos nervus no nelabvēlīgas ārējās ietekmes. Pļāpīgās sievas piesargājās pašas klātbūtnē izteikt ko aizskarošu. Tādā gadījumā lapseņu spietiņš izlidoja no pelēkā bumbuļa ar draudīgu skaņu. Tenku vāceles tūliņ apvaldīja mēles, jo niknie kukaiņi varēja tajās iedzelt.
Minētajai dāmai piederēja kafijas pagrabiņš. Mazpilsētas centru iezīmēja sakopts laukumiņš ar galveno puķu dobi. Šādā parocīgā vietā atradās arī dāmas kafetērija. Nokāptuvi pagrabiņā rotāja aicinošs uzraksts «Okey!» Bāru uzturēja tāda paša nosaukuma sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību – saimniekošanas forma, kas pieminēta jau Džeka Londona rakstos. Nav slikti, ja atbildība ierobežota, vēl labāk ir, ja tādas nav vispār.
Virtuves pienākumus un viesu aprūpēšanu veica letes meitenes. Dāma salmu cepurē tikai pakavēja ievērojamākajiem pagrabiņa apmeklētājiem laiku. Ja negadījās neviens apmeklētājs, saimniece stāvēja smaidīdama durvīs ar salmenīcu galvā, tādā veidā reklamējot savu nelielo uzņēmumu. Mazpilsētā visi zināja viņas oriģinālo galvassegu ar lapsenēm.
– Vai šovakar kungi ies garām? – dāma uzrunāja domniekus mājupceļā pēc ieilgušās plenārsēdes.
– Ja Ivetai būtu svaigs «Zelta aliņš»… – kungi apstājās pie pagrabiņa.
– No ledusskapja! – dāma salmenīcā dedzīgi atsaucās.
Domnieki nokāpa cokolstāvā, kur valdīja intīms mijkrēslis. Pēc brītiņa ienāca būdīgs vīrietis melnā ādas jakā un ezītī apcirptiem matiem. Parādījās arī municipālais policijmeistars, noklaudzināja lejup pāris ietekmīgu biznesmeņu, īsi sakot, vienuviet savācās pilsētiņas sabiedrības ziedpušķis.
Sarunas pie glāzes vedās atraisīti, glītvaidzes meičas un pati saimniece rūpējās, lai viesi justos omulīgi.
– Šodien beidzot izlēmām ieilgušo jautājumu par svaiga gaisa plūsmām centra rajonā, – vēstīja domnieks.
– Vai pūtīs «Okey» virzienā? – jautāja pagrabzine.
– Protams, Ivetiņ! Lai gūtu līdzekļus darba uzlabošanai, mēs ieviesām nodokli par ventilācijas lūkām dzīvokļos…
– Iveta mūs vieno un satur kopā! – domnieks iesaucās, paceldams glāzi, – Uz viņas veselību!
– Okey! – pārējie piebalsoja.
Izcēlās skaļš, labvēlīgs šururmburums. Biznesmenis bija ievācis pajauno dāmu klēpī. Salmene ar lapsenēm atradās uz vadža, bet līdz šimbrīžam mierīgajiem plēvspārņiem nupat laikam šķita, ka saimniecei tiek darīts pāri. Tie spindza ārā no pelēkā bumbuļa un aplaimoja kungus ar iedvesmojošiem dzēlieniem. Kumurkumuriem, durvīs spiezdamies, cienījamie viesi izklunkuroja uz ielas, kur vējoja Domē apspriestais svaigais gaisiņš.
Varbūt Ivetai pēc tāda jampadrača ar SIA bija cauri? Nekas tamlīdzīgs. «Okey!» plauka un padarīja saimnieci stāvus bagātu. I limuzīnu bija nopirkusi, nezinu tikai – jaunu vai vecu.
