Sevi par jelgavnieci uzskatu gandrīz desmit gadus un, kopš te esmu, bieži dzirdu, ka Jelgava tiek saukta par studentu galvaspilsētu. Lai arī pati esmu studējusi LLU, tolaik piederību pilsētai neizjutu – ja brīvdienas netika pavadītas dzimtajā Latgalē, tās īsināju kopmītnēs, jo pilsētas pasākumi bija pārāk tālu, pārāk dārgi un citai auditorijai.Izrādās, nekas šo gadu laikā nav mainījies. Vakar LLU notikušajā diskusijā gan no augstskolas, gan pilsētas pārstāvjiem izskanēja viedoklis, ka studenti ir pasīvi un nejūtas kā pilsētas patrioti. Katrs no diskusijā iesaistītajiem deķi vilka uz savu pusi – sporta dzīves organizētāji Sabiedrisko attiecību daļai pārmeta, ka informācija pietiekami «neiziet tautās», pilsēta vainoja studentus pasivitātē, bet tie tikai aizbildinājās, ka Jelgava ir studentu galvaspilsēta, citādi viņi te nemaz nestudētu.Neaizstāvu ne vienu, ne otru pusi. Ir labs krievu teiciens – «Ar varu mīlēts nebūsi». Rektors Juris Skujāns diskusijā aizrautīgi stāstīja, ka 2013. gadā LLU svinēs 150. jubileju, jo tieši pirms pusotra gadsimta sākusies augstākās lauksaimniecības izglītības vēsture. Pasākums paredzēts liels, nav gan zināms, kā tas iekļausies pilsētas dzīvē, jo augstskola to iecerējusi svinēt ap Ziemassvētkiem, nevis pilsētas svētku laikā, kad jelgavnieki labprāt iesaistās aktivitātēs. Neesmu pārliecināta, ka visi studenti metīsies priecāties par savas alma mater pirmsākumiem, nevar gaidīt arī to, ka pilsētnieki priecāsies kopā ar studentiem un dzīvos ar pārliecību: jā, tā ir mūsu augstskola, mūsu pilsēta, kas audzina Latvijas nākotni – studentus.
