Nesen, pajautājot kādai labai paziņai, krievu inteliģences pārstāvei, vai viņa dosies uz referendumu, atbildi nesaņēmu. Palika sajūta, ka esmu pavaicājis kaut ko ne visai piedienīgu, kas, šķiet, mazina mūsu labo saprašanos. Jāatzīst, uzzinot, ka referenduma rosinātāji savākuši pietiekami daudz parakstu, lai tas notiktu, man bija doma to ignorēt. Krievu ekstrēmisti taču nevar savākt nepieciešamo balsu skaitu, lai būtu pamats grozīt Satversmi. Un vai tiešām latviešu valodas aizstāvjiem jācenšas, ja rezultāts jau ir zināms?! Līdzīgas ignorances domas tolaik pauda Valsts prezidents Andris Bērziņš. Taču, kad par referendumu sāka izvērtēt citi sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, sāku domāt citādi. Tiešām referenduma rezultāti būs kā politiskā klimata barometra rādītājs gan pašmājās, gan ārzemēs. Tiem, kuri sirdī ir par latviešu valodu, nevajadzētu referendumu ignorēt. Šonedēļ arī prezidents Bērziņš ir mainījis viedokli un referendumā balsos, protams, «pret». To es varētu labi saprast, taču dīvains ir prezidenta skaidrojums. Viņš nespēj atzīt, ka savos iepriekšējos izteikumos bija kļūdījies un tādēļ maina domas. Bērziņš stāsta par savas personības dalīšanos. Proti, kā pilsonis viņš neesot mainījis viedokli, bet kā prezidents referendumā tomēr piedalīšoties. Prezidentūras pirmajās dienās viņam bija īpašs viedoklis arī par paša ģimenes saitēm. Taču tad pēkšņi Bērziņš apprecējās. Vai arī to viņš nolēma darīt tikai kā prezidents? Krievu paruna māca: «Dzīvi nodzīvot nav tas pats, kas pāriet pāri laukam.» Nav tik viegli izšķirt, kas vērtīgs, kas ne. Gribētos sagaidīt, ka Valsts prezidents tomēr ir persona, kas ar savu dzīves piemēru iedvesmo.
