3. februārī pulksten 18 Sv.Trīsvienības baznīcas tornī aicinām uz sarunu ar dzejnieci Astrīdi Ivasku. Skanēs dzejproza un dzeja A.Ivaskas, Elīnas Apsītes un Jolantas Markotas lasījumā, Vitas Pinnes kokle, smaržos piparmētru tēja.
Tas būs īpašs vakars – tikšanās ar brīnišķīgu latviešu dzejnieci un atdzejotāju. Tā būs Astrīdes Ivaskas atgriešanās savā bērnības zemē, plašajā, bagātajā un lepnajā Zemgalē, kur Lestenes muižā pavadītas desmit vasaras. Latvija ir pretrunu zeme, mēs ļaujamies pretrunām – mēs nemitīgi sev liekam izšķirties – par vai pret, mūsu – nemūsu, savs – svešs, labs – slikts, līdz galam nesaprotot, ka pasaule apaļa un pilnīga ir tikai tad, kad ir veselumā. Tāpat mēs nosacīti esam dalījuši latviešus – šejienes un klaida –, esam dalījuši dzejniekus, māksliniekus, rakstniekus, neapzinoties, ka saplēsts trauks ir jālīmē kopā, lai tas skanētu, nevis jāsadala lauskas kastītēs, cerot, ka trauka «ideja» saglabāsies. Mums Latvija ir atkal jāsalīmē kopā! A.Ivaska ir viena no tām dzejniecēm, kas savu lielāko mūža daļu pavadījusi, kā pati saka, «pasaules pagalmos» – Vācijā, ASV, Īrijā. 2001. gadā atkal atgriezusies uz dzīvi Rīgā, bet viņas dzeju Latvijā nemaz tik daudzi nezina. Tādēļ šis 3. februāris tornī zem stiklotajām debesīm būs satikšanās, atgriešanās un sapazīšanās vakars. Samīļošanās vakars, jo Astrīde tik ļoti ir mīlējusi, izjutusi un visās zemēs meklējusi Latviju, ka, lasot viņas dzeju un dzejprozu, ir sajūta, ka satiec sen pazītu mīļu draugu. Bija pirmā sniegotā šīs ziemas diena, neilgi pēc Zvaigznes dienas, braucām ciemos pie Astrīdes uz viņas Rīgas dzīvokli, kuru dzejniece kā Latvijas armijas ģenerāļa (1941. gadā represēta) Mārtiņa Hartmaņa meita atguvusi neatkarības gadu sākumā.Mūs sagaida skaista, stalta un laipna sieviete, sieviete, kuras gadus sen jau neviens nevar noteikt, jo tiem nav nozīmes. Nozīme ir tai pasaulei, kas visu laiku ir klātesoša, – gleznām, fotogrāfijām gar sienām, svecēm, ziediem un lieliem grāmatplauktiem, pilniem ar grāmatām dažādās pasaules valodās, jo A.Ivaska savu mūžu nodzīvojusi klasisko un mūsdienu valodu lokā, beigusi Mārburgas Universitāti, studējusi romāņu, ģermāņu un slāvu valodu. Viņas vīrs igauņu dzejnieks, literatūrzinātnieks un mākslinieks Ivars Ivasks bija ASV universitāšu profesors, žurnāla «Books Abroad» (vēlāk «World Literature Today») redaktors, prestižas starptautiskas literatūras prēmijas žūrijas priekšsēdis, un viņas draugu lokā bijuši tādi pasaules līmeņa vārdi literatūrā kā Česlavs Milošs, Oktavio Pazs, Gabriels Garsija Markess, Īvs Bonfuā, Horhe Giljēns un daudzi citi. Astrīde ved mūs uz savu virtuvi, viņa mūs ir gaidījusi, kafijkannai uzvilkts Latvijā austs siltuma cimdiņš, lai kafija neatdziest, galds saklāts, sveces iedegtas. Mēs esam atgriezušies, mēs esam mājās – tajā ilgotajā, senmīlētajā Latvijā, kur valda kārtība, lietu izsmalcinātība un vienkāršība, kur sudraba baltu rotas labi sader ar pērļu auskariem, kur vidzemnieku krāsās austi gultas pārklāji sader ar modernisma stila gleznām, kur pasaules intelektuālais un lietišķais veselums ir tikpat dabisks kā ieelpa un izelpa. Astrīde stāsta par savām Lestenes vasarām auļojoša zirga mugurā, saviem skolasbiedriem franču licejā, viņa atkal ir atgriezusies Latvijas intelektuālajā apritē, viņa ir mājās. Viņa atdod savu pieredzēto pasauli atpakaļ, mums tik jāpasniedzas tai pretī. Astrīde IvaskaDzeju publicē kopš 1959. gada. Publicējusi arī recenzijas un apceres par latviešu un cittautu literatūru, īpaši žurnālos «Jaunā Gaita», «Tilts», «Books Abroad» (vēlāk «World Literature Today»), «Journal of Baltic Studies», rakstu krājumā «Arhīvs» (1966, 6), izdevumā «Encyclopedia of World Literature in the XXth Century» (1967). A.Ivaskas dzejai mūziku komponējuši P.Plakidis un A.Šturms. Saņēmusi Z.Lazdas balvu (1969), par dzejoļu krājumu «Ziemas tiesa» (1968), PBLA KF 1974. gada Goda balvu par dzejoļu krājumu «Solis silos» (1973), J.Jaunsudrabiņa prozas balvu par ceļojumu aprakstu krājumu «Līču loki» (1981), K.Gopera fonda balvu par īsprozas krājumu bērniem «Pārsteigumi un atklājumi» (1984). Latvijas PEN kluba biedre, Latvijas Rakstnieku savienības biedre (1993), Īrijas Rakstnieku savienības biedre.
