Medības – hobijs, kur risks un briesmas mijas ar dabas mīlestību.
Pagājušās svētdienas rītā, kad gaisa temperatūra Zemgalē un Kurzemē noslīdēja līdz mīnus divdesmit, daudzviet notika šoziem beidzamās medības ar dzinējiem. Tās rīkoja arī medību klubs «Studenti», kura kodolā ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes absolventi. Viesa un dzinēja statusā medībās piedalījās arī «Zemgales Ziņas». Ilknis pārplēš biksesKoku aleja no Šķēdes – Talsu lielceļa aizved uz Vandzenes pagasta Bramaņu mājām, kas atrodas mežmalā. Viss liecina, ka tur dzīvojuši saimnieki, kuri mīl savu zemes stūrīti. Taču mājas pagaidām ir tukšas. Vecie saimnieki Bramaņus nepārdod, cerot, ka tie varētu derēt mazbērniem. Pašlaik mājas izīrē «Studenti», kas tur ierīkojuši mednieku bāzi ar pārdesmit divstāvīgām gultām, ieroču skapjiem, masīviem koka galdiem un briežu ragiem, kas piestiprināti pie sienām drēbju pakaramo vietā. Svētdienas rītā Bramaņos, velkot garos zābakus, medību vadītājam Jurģim Jansonam atklājās saplēstu bikšu stara un sarecējušu asiņu švīka uz apakšstilba. «Tas tev no vakardienas?» jautāja kāds no medniekiem. Izrādās, sestdien viņam mežā bija uzbrukusi un notriekusi no kājām aizšauta pusotru gadu veca cūka. «Studentu» agrākais vadītājs Jānis Jansons (abi nav radinieki) stāsta, ka Latvijā vidēji pāris gados kāds no medniekiem tiekot šādi nopietni ievainots. Reizi desmit gados gadoties, ka meža cūkas ilkņu trieciens medniekam ir nāvējošs. «Drebulis» un māksla kā alpīnistamKā ierasts, sniegotā ziemā medību rīts sākas ar lenkšanu, kuras gaitā, automašīnām apbraukājot medību teritorijas lauku ceļus, tiek pētītas naktī atstātās meža dzīvnieku pēdas. Pēc tam tiek izraudzīti tā sauktie masti jeb teritorija, kur uz ugunslīnijām izvieto medniekus, pret kuriem virza dzinējus. «Medību pievilcībā ir tā skunste, «drebulis». Jā vai nē? Nošausi vai nenošausi? Tas ir kā alpīnismā – uzkāpsi kalnā vai neuzkāpsi,» stāsta Jānis Jansons. Dzinējiem, šķiet, «drebulis» ir mazāks. Desmit cilvēki mežmalā nostājas līnijā piecdesmit, simt metru cits no cita atstatu un pēc medību vadītāja signāla ūjinādami un klaigādami sāk iet. Dzinēju uzdevums ir iztraucēt zvērus, lai tie dodas pretī lodēm uz ugunslīniju. Tas ir pa pusei suņa darbs (suņus arī bieži vien izmanto dzīšanā), kur svarīgākais moments ir, par spīti brikšņiem, priekšā nogāztajiem kokiem nepakrist un kopā ar pārējiem vienmērīgi, galvenokārt orientējoties pēc biedru saucieniem, turēt līniju. Viena masta dzīšana svētdien ilgst apmēram pusstundu. Pa reizei dzird šāvienus. Tātad kāds zvērs ir izdzīts un varbūt arī nav aizšauts garām. Todien, izejot četrus mastus, nomedītas trīs mežacūkas, lapsa un pelēkais zaķis. Visā dienas garumā gadās redzēt pārdesmit stirnu. Tās ganās pamestas viensētas ābeļdārzā, uz lauka. Šaut tās nedrīkst jau kopš vēla rudens, turklāt pēc pērnās bargās ziemas «Studenti» stirnas īpaši saudzējot Optika palīdz un viļGarām aizšaut gadās arī kādam pieredzējušam medniekam. Viņš pats to izskaidroja ar kolēģu aizmāršību. Neviens neesot atgādinājis, ka jāieslēdz sarkanais punkts jeb bises optiskais tēmeklis. Vīriem, pēc masta stājoties ierindā, bija ko pasmaidīt, kas, otrās medību dienas pievakarē jūtot nogurumu, arī ir ļoti svarīgi. Par tēmekļiem jāpiebilst, ka nu jau gadus divdesmit reti kurš mednieks, vienu aci piemiedzot, mērķi ņem «uz grauda» jeb izcilnīša stobra galā. Tagad vairums lieto no militāristiem pārņemto optisko ierīci. Tā izskatās kā divu latu diametra lodziņš, kurā saistībā ar stobra stāvokli pārvietojas sarkanais punkts, kas parāda, kurp aizies raidītais šāviens. Tēmējot ar sarkano punktu, medniekam vaļā ir abas acis, kas labāk ļauj pārredzēt mērķi, kā arī vieglāk pamanīt, piemēram, medību suni, kas lēkā ap dzīvnieku. Medīt braucot pie mammasMedību kolektīva vadītājs Jurģis Jansons atzīst, ka tagadējie Meža fakultātes studenti kā jaunpienācēji esot kūtri. Viņaprāt, iemesls ir īsā mācību nedēļa, kas jau ilgāku laiku pastāv Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Jau ceturtdienas pirmspusdienā lekcijas un nodarbības ir beigušās. Studenti brauc mājās, kur arī medī vietējā kolektīvā. Turpretī agrāk studenti mācījās piecas dienas, bieži vien brīvdienās palika Jelgavā un kopā ar augstskolas biedriem devās medīt. Pēc beidzamajiem likumu grozījumiem ieroču glabāšana studentu kopmītnēs nav atļauta. Turpretī sešdesmitajos gados toreizējais students Jānis Jansons bisi esot turējis aizslēdzamā drēbju skapī. Lai kļūtu par mednieku Jāapmeklē 40 stundu nodarbību kursi, kur tiek apgūta medību drošība, dzīvnieku bioloģija, ekoloģija un citi jautājumi. Jākārto eksāmens teorijā un šaušanā. Pārbaudes laiks, lai kļūtu par kāda medību kolektīva biedru, parasti ilgst gadu. Klubi slēdz ar mežu īpašniekiem medību tiesību līgumus, kur vidējā gada maksa valsts mežos pašlaik ir 30 – 40 santīmu par hektāru. Ieročus medniekam atļauts glabāt mājās metāla skapī, atsevišķi aizslēdzamā nodalījumā tiek turēta munīcija. Medībās uz gaidi, kur mednieks slēpnī gaida dzīvnieka iznākšanu klajā vietā, parasti lieto vītņstobru bises, kuru lodes triecienspēku saglabā līdz 200 metru attālumam. Kolektīvajās medībās ar dzinējiem parasti lieto gludstobru bises, kas šauj līdz 50 metru attālumam. Drošības apsvērumu dēļ medniekiem kolektīvajās medībās ir spilgtas cepures.
