Dzīvoklī aizbāžot visas iespējamās aukstā gaisa iekļūšanas vietas, kā arī ejot pa pilsētu un ik pēc brīža apsildoties kādā publiskā vietā, piemēram, dažos citādi neapmeklētos veikalos, palieku pie sava – tomēr labi, ka Latvijā ir šādi četri gadalaiki. Šķiet, tieši tāpēc mums Latvijā vienmēr bijis tik daudz dzejnieku, kā arī tik bagāta glezniecība. Tas nenozīmē, ka jārodas nesamērīgi daudziem darbiem par dabu, taču šīs iespējas pavada iedvesma līdzībās attēlot arī cilvēka gara pasauli. Austrālieši varbūt iebilstu, jo liekas – kas gan daudz var ienākt prātā, okeāna pludmalē iespraužot smiltīs plastmasas eglīti vasaras vidū?Aukstais laiks liek vakaros ietīties segā un ciešāk pievērsties TV ekrānam. Ko tad mēs tur redzam? Protams, labi, ja ir satelītšķīvis vai interaktīvā «Lattelecom» TV pakete, kur tu vari skatīties daudzas programmas. Redzu, ka Pirmajā Baltijas kanālā filmas vairs nav skatāmas, jo traucē iespējamo subtitru vietā aizgūtnēm tērgājoša viena un tā pati izmisīga sievietes balss, kas runā virsū ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu lomu tēlotāju teiktajam. Vai tas ir labākais veids, kā mēs TV ieviešam vienīgo valsts valodu? Pirms nedēļas Saeima apstiprināja jauno Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi. Varētu reiz ar šo problēmu tikt galā un arī dažos LTV kanālos rādīt pāris filmas oriģinālvalodā ar subtitriem, kā jau niecīgās devās reiz gadu vai divus bija. Subtitri par maziem? Vienkārši pārslēdz citu programmu un skaties citas filmas, nevis apvainojies! No otras puses, tiesa, esmu nedaudz apvainojies par Pirmo Baltijas kanālu. Bet mēs esam pieraduši runāt par jaunajiem, ka tiem jāmācās valodas. Igaunija caur to arī izrāvās.Tātad – arī Jelgavā dzīvokļos ir televizori. Kā ilūzija par to, ka dzīvot vēl var. Kultūras dzīves vadītāji varbūt domā, ka tāpēc Jelgavā nav nepieciešams kino. Ir vajadzīgs tikai nedaudz iztēles, lai saprastu, ka televīzija un kino nav viens un tas pats. Un vēl labā griba. Jā, es atceros, ka kultūras namā varēju noskatīties videofilmu ar aktieriem par Kaupēnu, kā arī «Rīgas sargus». Bet citur Latvijā – Rīgā, Liepājā, Ventspilī – kinoteātrī rāda arī citas filmas! Vai mēs kultivējam priekšstatu, ka esam Rīgas nomale, vai tomēr gribam būt kaut kādā mērā pašpietiekama pilsēta Jelgava? Kad neatrodu Jelgavā diennakts aptieku, esmu spiests secināt, ka Rīga ir tālu. Un nomirt.
