Ieva Karele kopā ar dejotājiem iemūžina horeogrāfes Maijas Sālzirnes radošo mantojumu.
Svētdien, 12. februārī, pulksten 16 Jelgavas kultūras namā notiks koncerts «Māras zīmē», kurā tiks rādītas horeogrāfes Maijas Sālzirnes (1939 – 1993) dejas. Lielākā daļa no viņas radošā mantojuma jau ir pagātnē un vairs nav atrodama. Dažas dejas pierakstītas 1997. gadā izdotajā grāmatā «Maija Sālzirne. Dejas», taču, lai būtu iespēja tās iekļaut kolektīvu aktīvajā repertuārā, pietrūka kvalitatīva muzikālā pavadījuma. Vairākas nepierakstītas dejas bija atrodamas M.Sālzirnes bijušo dejotāju videokasetēs.Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda pagājušajā vasarā izsludinātajam projektu konkursam, tagadējai Tautas deju ansambļa «Diždancis» vadītājai Ievai Karelei radās ideja – būtu pēdējais laiks parūpēties par Maijas kā horeogrāfes atstāto mantojumu. Atbalstu neliedza arī Jelgavas pašvaldība un aģentūra «Kultūra», un projekta gaitā tika apkopotas un iestudētas pieejamās dejas, ierakstīti muzikālie pavadījumi. Tos aranžēja un, sadarbojoties ar dažādiem mūsu pilsētas mūziķiem, ierakstīja skaņu režisors un Jelgavas Mūzikas vidusskolas ģitāras spēles pedagogs Gatis Priekulis.Pēc koncerta tiks izveidots videomateriāls, kam pievienoti deju apraksti. Līdz ar to M.Sālzirnes dejas kļūs pieejamas arī nākamo paaudžu dejotājiem.– Kas tā par grāmatu ar Maijas Sālzirnes dejām, ko pieminēji sarunas sākumā?Savulaik toreizējais Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centrs sāka sēriju «Latviešu dejas meistari». Tajā ir grāmatas par Aiju Baumani, Uldi Žagatu, Baibu Šteinu, Hariju Sūnu, turpat arī «Vilis Ozols – Zemgales deju ķēniņš». Drīz pēc horeogrāfes nāves tapa grāmata arī par Maiju Sālzirni, kurai tekstu «Maija. Māras zīmē» sarakstīja nu jau arī diemžēl nelaiķis Eriks Tivums. Taču no dejām tajā pierakstītas tikai sešas.– Ko tad redzēsim svētdienas koncertā?Koncertā parādīsim piecpadsmit Maijas dejas, bet pilnīgi no jauna tapuši audioieraksti desmit deju pavadījumam. Visas filmēs, bet līdztekus videodiskam taps arī grāmatiņa ar to aprakstiem (kā jau minētajā sērijā «Latviešu dejas meistari»).– Kāpēc tev ir svarīgi, lai nākamajām paaudzēm saglabātos Maijas Sālzirnes dejas?Pie viņas dejojuši ļoti daudzi jelgavnieki, ne tikai es, savulaik arī mani vecāki. Nu kaut vai «Kalve», ko Maija Sālzirne vadīja 25 gadus, – tas taču bija tiešām dižs ansamblis ar diviem un pat trijiem sastāviem, viens no labākajiem Latvijā un īsta Lauksaimniecības akadēmijas vizītkarte.Savukārt, kad «Kalvi» pārņēma Gunta Skuja un Maija sāka mācīt dejot bērnus, ļoti daudzi jelgavnieki veda savējos tieši pie viņas, tā sāku arī es. Vispirms tie bija Lauksaimniecības akadēmijas darbinieku bērni, bet no 1983. gada sākās sadarbība ar toreizējo Pionieru un skolēnu namu, un vēl pēc vairākiem gadiem Maija pat kļuva par tā vadītāju. Tie bija estētikas skolas «Junda» pirmsākumi. Risinot ar koncertu saistītos organizatoriskos jautājumus, ievēroju – atliek tikai pieminēt Maiju Sālzirni, un durvis tiek atvērtas, tie, kas viņu pazina, vienmēr bija ļoti atsaucīgi un pretimnākoši.– Ko vari teikt par Maiju Sālzirni kā horeogrāfi?Maijas dejas ir labi dejojamas, tajās nav nekā pārlieku sarežģīta vai piņķerīga, tai pašā laikā nekādā gadījumā nenosauksi par primitīvām. Pavisam viņa radījusi ap 50 horeogrāfiju dažādos stilos: trīsdesmito gadu retro, ziņģu un šlāgeru dejojumi, balles dejas, Zemgales etnogrāfisko deju apdares. Maijas horeogrāfijām raksturīgs, ka tās izpildāmas jebkurā vecumā – gan dažādu klašu skolēniem, gan vidējai paaudzei, gan senioriem. Koncertā uzstāsies ne tikai «Diždancis» un «Kalve», bet arī «Jundēns», «Ritums», «Laipa», «Rota», «Ozolnieki». – Kāpēc no horeogrāfes mantojuma saglabājies tik maz?Viņa pati dejas nepierakstīja. Tās tapa tieši mēģinājumos vai arī izprātotas kur citur, iestudētas savā kolektīvā. Ne jau katrs pēc tam izveido savas dejas smalku aprakstu. Līdz ar to praktiski vienīgais avots ir senu koncertu videoieraksti, tikai jāņem vērā, ka agrāk šāda tehnika bija attīstīta krietni vājāk.– Pati kā dzimusi jelgavniece arī sāki dejot pie Maijas Sālzirnes…Bērnu kolektīvā, kas darbojās Lauksaimniecības akadēmijā, toreiz man bija pieci gadi. Turpināju Pionieru namā, pēc tam «Jundā». Katru gadu nāca klāt pa jaunai mazo bērnu grupiņai, un, kad man jau bija gadi sešpadsmit, Maija, lai tiktu galā ar lielo bērnu «baru», aicināja mani par tādu kā asistenti.Kad 1993. gadā viņa aizgāja no mums, es paliku ar šiem bērniem, tā laika gaitā izveidojās Jelgavas Valsts ģimnāzijas kolektīvs «Dālderis». Tad Anda Zeidmane aicināja pārņemt «Diždanci», kur man pamazām sekoja arī vairāki no tiem «Dāldera» dejotājiem, kas beidza mācības ģimnāzijā.– Speciāli šim koncertam esot gatavojušies pirmie ansambļa «Ritums» dejotāji.Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sāka veidoties vidējās paaudzes kolektīvi, kuriem sākumā bija izteikts repertuāra trūkums. Maija Sālzirne 13 gadu nostrādāja ar ansambli «Ritums», un šajā laikā tapa daudzas tieši vidējam vecumam piemērotas dejas. Bet «Ritums» neradās tukšā vietā – to izveidoja studenta gadus pārdzīvojušie «kalvēnieši».– Pārsteidz, ka šajā sarunā esam pieminējuši jau tik daudzus deju ansambļus, un tie nebūt nav visi, kas darbojas Jelgavā.Mūsu pilsētā tautas deju ansambļu netrūkst, un varam lepoties, ka kopējais līmenis tiešām ir ļoti augsts – to pierāda rezultāti skatēs. To pašu varu teikt arī par novadiem (I.Karele ir Jelgavas un Ozolnieku novadu deju kolektīvu virsvadītāja – red.), turklāt šajos ne pārāk labvēlīgajos apstākļos Jelgavas novadā nesen radušies trīs jauni deju kolektīvi.
