LLU studenti Kārli Siļķi nosauc par «2011. gada prodekānu».
Tradicionālajā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Studentu pašpārvaldes rīkotajā konkursā, kur izvērtē gada ievērojamāko notikumu, populārāko studentu, zinātnieku, kopmītnes komandanti un citas nominācijas, par 2011. gada prodekānu otro reizi atzīts Kārlis Siļķe no Lauku inženieru fakultātes. No studentiem dzird piebildi, ka pagodinošais tituls viņam pienākas arī sakarā ar 70 gadu jubileju. Dokumenti liecina, ka tā tomēr ir kļūda. Prodekānam Kārlim Siļķem, kurš, kā pats uzsver, dzimis Ūdensvīra zīmē, vakar apritēja nevis 70, bet 75 gadi. Nav brīnums, ka studenti, redzot prodekāna rosību fakultātē, varētu dot viņam mazāk gadu. Mežavotos bija attīstīta ūdenssaimniecība«Droši vien prodekāna amats vairāk piestāvētu jaunākam cilvēkam. Taču, kamēr jutīšos noderīgs un kamēr universitātes vadība man atļaus, strādāšu tālāk,» saka jubilārs. LLU ir Kārļa Siļķes vienīgā darbavieta, kur viņš strādā kopš 1960. gada. Sācis kā Hidrotehnisko būvju katedras laborants. Pa akadēmiskās karjeras kāpnēm nokļuvis amatā ar lielu svaru Lauku inženieru fakultātes attīstībā. Kārlis Siļķe teic, ka esot grūti izskaidrot, kāpēc jaunībā izvēlējies ūdenssaimniecību. Viņš atceras, ka dzimtajās mājās Jaunpils pagasta Mežavotos (tā savulaik skaitījās viena no Latvijas labākajām zemnieku saimniecībām) darbojās vācu inženiera Vilhelma Tillnera ierīkota meliorācijas sistēma, bija avots un dīķis ar meniķi ūdens līmeņa regulēšanai. Taču apzināta interese Kārlim par šīm lietām tolaik vēl neesot bijusi. Bez tēva un bailēs no represijām1943. gada septembrī Mežavotos pienāca traģiskā vēsts, ka karā kritis leģionā iesauktais Kārļa tēvs Augusts Siļķe. Pēc kara ģimene pārcēlās uz Rīgas nomali Imantu. «Māte baidījās, ka vācu pusē kritušā tēva dēļ mēs varētu tikt represēti,» Kārlis skaidro dzīvesvietas maiņas iemeslu. Rīgā māte strādāja gadījuma darbus, līdz dabūja pastnieces vietu. Tolaik Imantā bijis pierasts, ka mājās turēta govs, kā arī iekopts dārzs. Lai nopelnītu iztikai, māte dažkārt veda uz Bulduru tirgu ābolus un Kārlis tos tirgoja. Bērni mājā tika saudzēti no patiesām sarunām par politiku, lai skolā bīstami neizpļāpājas. 1948. gadā no dzīves šķīrās vectēvs Kārlis Judovics, kurš mazbērnus agri radināja pie darba. Kārlis ar abām māsām, trīs brālēniem un māsīcu daudz sportoja. Taču profesijas izvēlē mūža garumā liktenīgs bijis vecmāmiņas Olgas Judovicas vārds. Reiz viņa kopā ar mazdēlu gāja pa Vecrīgu. Krāmu ielā 3, kur tolaik atradās Rīgas Lauksaimniecības tehnikums, Kārlis pamanīja plakātu. Uz tā bijis rakstīts, ka tehnikumā uzņem audzēkņus hidroelektrostaciju būvniecības nodaļā. «Es iešu tur mācīties,» impulsīvi teicis mazdēls. Vecmāmiņa piekritusi. Tā abi kopā vēruši tehnikuma durvis.Mazo HES aizstāvisLīdz sešdesmito gadu vidum Latvijā nebija vienota elektrotīkla, pietrūka elektroenerģijas. Tādēļ uz upēm būvēja mazās elektrostacijas (HES). Pēc Pļaviņu HES nodošanas ekspluatācijā mazās spēkstacijas atstāja novārtā, taču pēc valsts neatkarības atjaunošanas tās sāka atdzimt. Kārlis Siļķe kopīgi ar doktoru Juri Strūbergu šajā procesā konsultējuši ļoti daudzus mazo HES īpašniekus. ««Ražots Latvijā» – tā var apzīmēt manu darbību šajā jomā,» saka jubilārs, uzsverot gadsimtiem ilgo ūdens enerģijas izmantošanas vēsturi Latvijas teritorijā un to, ka ūdensdzirnavām bija ļoti liela nozīme latviešu tautas attīstībā. Par savas dzīves liktenīgo datumu Kārlis Siļķe nosauc 1958. gada 20. septembri. Todien viņam kā praktikantam Aucē bija jānogādā meliorācijas plānu uzmērīšanas dati. Tur viņš satika Agronomijas fakultātes 4. kursa praktikanti vidzemnieci Zintu Plaudi. Nākamā gada decembrī pāris Rīgā svinēja kāzas. Taču trīs meitas piedzima Jelgavā – jau tad, kad Kārlis bija sācis strādāt augstskolā. Runājot par tālākajiem plāniem, Kārlis Siļķe teic, ka grib sarakstīt trīs grāmatas – par hidrauliku, sūkņiem un mazajām hidroelektrostacijām. Kārlis Siļķe Mīļākā dziesma, ko pats pavada uz ģitāras, ir Raimonda Paula «Mēmā dziesma». Sportojot tālākais lēciens 6 metri 56 centimetri sasniegts 1961. gadā Meža fakultātes stadionā, bet augstākais lēciens ar kārti – 3,80 metru. Izpētījis 460 agrāko ūdensdzirnavu un mazo hidroelektrostaciju vietas Latvijā, izstrādājis 154 tehniski ekonomiskos pamatojumus dzirnavu atjaunošanai par mazām HES. Lielākās autoritātes – ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmu speciālists un profesors Vilis Skārds, kura vārdisko balvu viņš ieguva 2004. gadā, hidrotehnisko būvju speciālists, pasniedzējs un darbaudzinātājs docents Gunārs Rozentāls. Sašutis un neizprot 2002. gadā pieņemtos Ministru kabineta noteikumus, kas it kā zivju resursu saudzēšanas vārdā daudzviet aizliedz atjaunot ūdensdzirnavas. Lepojas ar trijām mazmeitām un mazdēlu. VIEDOKĻIKrišjānis Karabeško, būvniecības specialitātes students Kārļa Siļķes lekcijas piesaista, viņš apbrīnojami atceras datumus, skaitļus un neskaita laiku, ko strādā kopā ar studentiem. Parasti līdz septiņiem vakarā ir savā darba kabinetā, un katrs, kam ir kāda neskaidrība, vajadzība konsultēties, jūtas laipni aicināts pie viņa ieiet. Diāna Berģe, topošā ainavu arhitekte Kaut arī Kārlis Siļķe mūsu grupai nevada nodarbības, viņš ir kā labs draugs, kurš labprāt iesaistās Studentu pašpārvaldes rīkotajos pasākumos, dalās ar savām idejām. Bieži vien apjautājas, kā klājas mācībās, vai nav nepieciešama palīdzība, kādi materiāli, padoms. Pērn kopā ar kolēģiem pašpārvaldē prezentējām savu fakultāti izstādē «Skola 2011», kas ik gadu notiek Rīgā, Ķīpsalā. Vajadzēja izdomāt kādu aktīvu nodarbi, ko varētu piedāvāt skolēniem un citiem izstādes apmeklētājiem. Gājām pēc padoma pie Kārļa. Viņa kabinetā radās ideja par cauruļu diametru, attālumu noteikšanu un šokolādes medaļu dalīšanu sekmīgākajiem jauniešiem. Viņš arī palīdzēja dabūt darbarīkus un instrumentus, ko izmantojām pasākumā.Ļoti jauki ir Kārļa stāsti par viņa piedzīvojumiem pie ūdeņiem. Viņš aizrautīgi var stāstīt par mūsu fakultātes vēsturi. Un kāda ir viņa ģitāras spēle! Aizejot pie Kārļa, var dabūt kādu gardumu. Parasti tas ir ābols.
