Kopš brāļi Kaudzītes iemūžināja lielos pārkārtošanās laikus Slātavā un Čangalienā, apskrējis vairāk nekā simts gadu.
Kopš brāļi Kaudzītes iemūžināja lielos pārkārtošanās laikus Slātavā un Čangalienā, apskrējis vairāk nekā simts gadu. Ķeņča un Pāvula, Prātnieka un Pietuka Krustiņa pīšļi netraucēti atdusas latviešu literatūras zelta fondā. Rietumu vēji nu nes ziņu par jauniem pārkārtošanās laikiem, un šo laiku varoņi kaļ plānus, zīmē kartes un pārskaita naudu vēl nenopirktos zuteņos. Klāt mērnieku laiki.
Tūlīt, tūlīt jau būs!
Jau piemirsies, kurš, kad un kurā vietā nāca klajā ar sakrālo frāzi par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību. Ir sajucis to iestāžu, komisiju, institūciju, ekspertu, speciālistu, firmu un fondu skaits, kas ķērušies reformai «pie ragiem» ar dziļu un nezūdošu pārliecību: tūlīt, tūlīt jau būs! Ar kartēm, kurās iezīmēti vien ekspertu iedomās mītoši apgabali, novadi, reģioni (pat komūnas, kantoni un štati), šodien varētu pārklāt visu Latviju. Uz katru no vairāk nekā 600 Latvijas pašvaldībām iznāktu pa kādam reformas variantam. Vieni no pirmajiem ekspertiem, kas šeit ieradās ar altruistisku vēlmi pamācīt reformēšanā, Latviju uz kartes sadalīja kā hamburgeru «Big Mac» piecās kārtās, novelkot trīs paralēlas līnijas: te jums pirmais reģions, te otrais…
Konservatīvā un ietiepīgā letiņu tauta ir grūti pārliecināma. Kāds labums man no tās jūsu reformas? – prasa zemnieks un kļūst kurls no reformas aģitētāju ekvilibristiskajiem argumentiem.
Bet tie ir pašķidri. Uz pašu būtiskāko jautājumu – cik izmaksās reformas īstenošana un kāds būs tās atgriezeniskais efekts – nav spējis atbildēt neviens. Jau šodien ir skaidrs, ka reformu paredzētajā laikā būs iespējams īstenot tikai piespiedu kārtā. Kur tad paliek reformas pamatideja – demokrātiska (vairākuma) vēlme veidot ekonomiski attīstīties un konkurēt spējīgas administratīvas teritorijas? Tai it viegli iespējams pazust visu līmeņu un rangu ierēdņu zīmētajās tabuliņās, kas apcer nepieciešamo departamentu, dienestu, daļu, nodaļu… izveidošanu.
Katram – savs centrs
Lai gan reformas neizbēgamību politiķi jau sludināja 90. gadu sākumā, reālā prakse «gāja» savu «neloģisko» gaitu. Piemēram, Valsts darba inspekcijas nodaļas izvietotas 7 rajonos, reģionālās vides pārvaldes – 8, Uzņēmuma reģistra centri – 9, vides un veselības centri – 10, zonālie valsts arhīvi – 11, Valsts naturalizācijas pārvaldes nodaļas – 12 rajonos utt. Ar gatavošanos reformai vai vispār kaut kādu loģisku kārtību tam visam ir maz sakara.
Reformatori, izsakot dažādus argumentus, visbiežāk min trīs reformas pamatvariantus: 26 apriņķi un Rīga kā atsevišķs apriņķis;
9 – 12 apriņķi, tai skaitā Rīga kā apriņķis; 4 apgabali (reģioni) un Rīga kā atsevišķs reģions).
Pirmais modelis ir jau ierasts, ar izveidojušos pašvaldību, sakaru, transporta, elektrotīklu utt. sistēmu. Šā modeļa pretinieki visbiežāk piesauc šādu apriņķu neatbilstību Eiropas Savienībā pieņemtajiem plānošanas reģioniem, kuri var izmantot ES pirmsstrukturālo fondu līdzekļus.
Trešais modelis prasa fundamentālu reformu, kas aptver Saeimas, Ministru kabineta, ministriju, vēlēšanu un budžeta sistēmas reorganizāciju. Risinājums praktiski ir nereāls, ja to neīsteno kompleksi. Savukārt, realizējot pa daļām, šāda reforma radīs tikai haosu un vispārējā ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos.
Paliek «kompromisa variants» – mazāk radikāla reforma, saskaņā ar kuru apriņķi veidojas ap pašreizējiem attīstības centriem, pamatojoties uz pastāvošo sadarbību un kopīgu attīstības plānošanu. Tiesa gan, vairākās iedomātajās apriņķu teritorijās spēcīgu centru atrast būtu visai grūti. Tomēr tā nav vienīgā problēma, kas traucē šo reformas variantu īstenot ātri un efektīvi. Sāncensība starp rajonu un pilsētu pašvaldībām par apriņķa centra statusu ir tikai sākusies. Tomēr tā jau ir pietiekama, lai nākotnē prognozētu īstu pašvaldību karu par izredzētās godu un visai skeptiski skatītos uz iespēju vienošanās ceļā panākt visiem – iedzīvotājiem, uzņēmējiem un birokrātiem – optimālu risinājumu.
Robežas, centri, vēlēšanas…
Šobrīd nav likuma par apriņķu izveidošanu, nav noteiktas to robežas; nav zināmi apriņķu centri; nav definēti apriņķa domes ienākumu avoti, nav noteikti apriņķu valsts pārvaldes un apriņķa domes pienākumi, atbildība, tiesības un apriņķa domes vēlēšanu kārtība. Lai realizētu teritoriālo reformu, tikai izveidojot apriņķus, ir jāgroza 70 likumu un vairāk nekā 50 Ministru kabineta noteikumu. Pats galvenais – pašreiz valstij nav un tuvākajos gados arī nebūs līdzekļu reformas īstenošanai. Paredzamās izmaksas saistāmas ar apriņķa valsts pārvaldes ēku celtniecību un iekārtošanu; apriņķa padomes ēku celtniecību (pārkārtošanu); telekomunikāciju tīklu rekonstrukciju (pārkārtošanu); ceļu un satiksmes pārkārtošanu; augsti kvalificētu speciālistu un ekspertu darba algām; ierēdņu un darbinieku pārkvalificēšanu; pabalstiem atbrīvotajiem darbiniekiem; vienota informācijas tīkla izveidi; decentralizācijas rezultātā atbrīvojušos telpu pārkārtošanu utt..
Šajā gadā reformai ir iedalīti
Ls 200 000, pagājušajā, 1998. gadā – Ls 130 000. Šie latiņi ir tikai kā maizes drupačas mērniekiem un tos pavadošajiem kraukļiem, kuru ēdelību jau aprakstījuši Prātnieku Andža tēla radītāji.
Pārdalīšanai vai attīstībai
Ministru prezidents V.Krištopans kļuvis par galveno reformas «vilcēju», paziņojot, ka jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās 2001. gadā vajadzētu vēlēt apriņķu pašvaldības un «tagadējo rajonu vietā varētu izveidot aptuveni 12 apriņķus ar pastāvīgu ieņēmumu bāzi» («Diena», 26.02.1999.). Mēnesi vēlāk premjers sola «kopā ar pašvaldībām uzņemties atbildību par demokrātisku administratīvi teritoriālo reformu (..). Mans mērķis ir spēcīgu reģionu izveide Latvijā, kas savukārt nodrošinātu iedzīvotāju dzīves standartu pieaugu-
mu (..). Mums Latvija nav jāpārdala, bet gan jāsakārto.»
Trīs pliki kopā = ?
Savukārt ZA Ekonomikas institūts, izvērtējot administratīvi teritoriālās reformas lietderību, ir atzinis: «Ņemot vērā pašvaldību un valsts institūciju funkciju analīzes rezultātus, administratīvi reģionālā iedalījuma ietekmējošo faktoru analīzes un ekspertu slēdzienu rezultātus, kā arī pastāvošā administratīvi reģionālā – 26 rajonu – dalījuma ilggadību, kā rezultātā reģionālajās administratīvajās teritorijās ir izveidojies nepieciešamais sakaru un transporta tīkls, radīta nepieciešamā sociālās un ražošanas infrastruktūras bāze, atbilstoša valsts vadības sistēma un izvietojums, pie kura ir pieradis iedzīvotājs, kopējas kultūras un sadzīves tradīcijas, optimālāk ir veidot 26+1 administratīvi reģionālas teritoriālas vienības (apriņķus), attiecīgajos apriņķos ieslēdzot pastāvošās republikas nozīmes pilsētas.»
Reformas gigantu cīņu ēnā mīt vienkāršais un visai nabadzīgais nodokļu maksātājs, kurš šodien nezina, ne kurā pagastā viņš rīt dzīvos, ne pie kuras pilsētas «piedalīs» viņa māju, ne arī, kur būs apriņķa centrs, uz kuru vajadzēs mērot ceļu formalitāšu kārtošanai. Nezina, vai savu māju nosaukumu «Ozoliņi» vajadzēs mainīt uz citu, ja tās tiks pievienotas blakus pagastam, kur jau vieni «Ozoliņi» ir priekšā, vai arī viņš tiks pierakstīts «Ozoliņos 2», «Ozoliņos 3»… Un kur būs jaunā skola, bibliotēka, kultūras nams? Vienādojums ar pārāk daudziem nezināmajiem…
Nav atbildēts arī uz jautājumu, kas notiek, kad sabāž kopā trīs plikus. Vai rodas viens apģērbts? Taču jau laikam ne. Un vai viens paēdis no brīva prāta gribēs pie sava galda divus svešus nepaēdušus? Arī ne.
Atsevišķu pašvaldību ieņēmumi galvenokārt nav atkarīgi no administratīvi reģionālā iedalījuma, no teritoriālās vienības lieluma. Pašvaldību bagātību vai – tieši otrādi – nabadzību pirmām kārtām nosaka valsts vispārējais ekonomiskais stāvoklis, centralizēto līdzekļu sadales mehānisms un resursu pieejamības pakāpe. Administratīvi teritoriālā reforma jēgu iegūs tad, ja tā tiks saistīta ar visas valsts vienmērīgu attīstību, radot nepieciešamo ekonomisko sviru bāzi, nevis īstenojot reformu reformas dēļ vai kā glābšanas riņķi sociālekonomiskajām problēmām.
Valsts institūciju centru izvietojums rajonos
Liepāja 9
Valmiera 9
Jelgava 9
Daugavpils 9
Rēzekne 8
Ventspils 5
Tukums 4
Jēkabpils 4
Gulbene 4
Ogre 3
Madona 2
Alūksne 2
Valka 2
Cēsis 2
Aizkraukle 2
Saldus 2
Kuldīga 2
Bauska 1
Talsi 0
Dobele 0
Limbaži 0
Balvi 0
Ludza 0
Krāslava 0
Preiļi 0
Administratīvi teritoriālo reformu
paredzēts īstenot sešos gados
Vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma
saskaņā ar likumu tiek realizēta līdz 2004. gada
30. novembrim divos posmos:
līdz 2003. gada 31.decembrim –
pēc vietējo pašvaldību iniciatīvas;
līdz 2004. gada 30. novembrim –
pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātajiem un likumā noteiktā kārtībā saskaņotajiem projektiem.
Līdz 2000. gada 31. decembrim Ministru kabinets sagatavo priekšlikumus par valsts teritorijas iedalījumu apriņķos un valsts pārvaldes reģionālajām un apriņķu pašvaldību funkcijām. Šie priekšlikumi tiek nodoti apspriešanai pašvaldībām.
Administratīvās teritorijas pēc administratīvi
teritoriālās reformas
Vietējās pašvaldības – *pagasti un pilsētas,
*novadi – teritorija, kura izveidota, apvienojoties pagastiem un pilsētām, un kurā ir viena vietējā pašvaldība.
Reģionālās pašvaldības – *apriņķi – teritorija, kura sastāv no novadiem, pilsētām un pagastiem, lielajām pilsētām, izņemot Rīgu.
