1945. gada decembrī Strēlnieka zvaigznājā pasaulē nāca mazs puisēns, kurš neizdibināmos likteņa pavērsienos no inženiera mehāniķa kļuva par vīru, kas līdz pat pensijai būs karavīrs.
1945. gada decembrī Strēlnieka zvaigznājā pasaulē nāca mazs puisēns, kurš neizdibināmos likteņa pavērsienos no inženiera mehāniķa kļuva par vīru, kas līdz pat pensijai būs karavīrs. Viņš ir Latvijas Valsts robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks Gustavs Kalniņš.
1964. gadā Gustavs Kalniņš pabeidza vidusskolu un bija nolēmis turpināt izglītoties Rīgas Politehniskajā institūtā. Veiksmīgi izturējis iestājpārbaudījumus, viņš jau gatavojās studijām, kad tika iesaukts obligātajā, trīs gadus ilgajā karadienestā un nosūtīts uz Gusevu Kaļiņingradas apgabalā, kur atradās sapieru daļa. Dienesta laikā viņam bija ne tikai jāveic atmīnēšanas darbi apgabala kolhozos un saimniecībās, bet arī jāiziet īpašs, daudzus mēnešus ilgs apmācības kurss, kurā vajadzēja apgūt izlūkošanu, diversijas ienaidnieka aizmugurē, izdzīvošanu sarežģītos apstākļos, ne pārāk humānus cīņas paņēmienus un citas kara mākslas. Tikai vēlāk Gustavs Kalniņš saprata, ka gan viņš, gan arī pārējie puiši tika gatavoti par diversantiem gadījumam, ja saasināsies situācija Čehoslovākijā. Tagad robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks atzīst, ka šīs mācības, lai arī ļoti grūtas un prasīja milzīgu izturību, bija interesantas. Tajā laikā viņš izgājis ļoti vērtīgu skolu, kas lieliski noder arī robežsarga dienestā.
Pēc demobilizācijas Gustavs Kalniņš joprojām vēlējās studēt, taču no armijas vaļā tika 1967. gada vēlā rudenī, kad citi jau gatavojās eksāmeniem. Nolēmis nepilnu gadu strādāt par atslēdznieku, viņš turpināja gatavoties arī studijām. Taču vēl viens likteņa pavērsiens radīja šķēršļus augstākās izglītības iegūšanai: 1968. gada augustā sākās Čehoslovākijas notikumi, un viņš kā viens no jauniešiem, kas izgājis diversantu apmācības, tika uz turieni nosūtīts. Lai arī īstā karā nebija jāpiedalās, Gustavs Kalniņš uzskata, ka tieši Čehoslovākijā ir sākums viņa militārajai karjerai.
Tā paša gada vēlā rudenī Gustavs Kalniņš atgriezās Latvijā. Viņa kurss jau atkal bija ieguvis krietnas zināšanas un gatavojās pirmajai sesijai, taču Gustavs Kalniņš nolēma negaidīt vēl vienu gadu un centās tikt kursabiedriem līdzi. Apgūt vajadzīgās zināšanas, lai nokārtotu eksāmenus, esot bijis ļoti grūti. Caurām naktīm viņš mācījies, pārbaudījumus izturējis un nākamos gadus jau turpinājis studijas kopā ar pārējiem.
1973. gadā pēc institūta pabeigšanas Gustavs Kalniņš sāka strādāt RAF – tolaik Rīgas Mikroautobusu rūpnīcā. Viņš arī piedalījās RAF izveidošanā Jelgavā. Gustavs Kalniņš tika iecelts par rūpnīcas eksperimentālā ceha vecāko inženieri un šajā amatā nostrādāja vairākus gadus. Pēc tam viņam tika piedāvāts darbs Rīgas Tirdzniecības pārvaldes autotransporta remontbāzē.
1983. gadā Gustavs Kalniņš visai radikāli mainīja savu dzīvi. Viss sākās ar to, ka viņa trīsgadīgā dēlēna veselības stāvokļa dēļ vajadzēja pārcelties uz Gustava tēva mājām Platones pagastā. Tur viņam tika piedāvāts specialitātei gluži neparasts darbs toreizējā LLA mācību un pētījumu saimniecībā – būt atbildīgajam par milzīgu govju kompleksu.
Robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks atzīst, ka tas bijis interesants posms viņa dzīvē. Vajadzējis iemācīties daudzas lietas, pat pašam pieņemt pasaulē nākošos teliņus. Esot apgūti arī daudzi tā laika saimniecībā izmantotie paņēmieni – gan ieskābuša piena «pieregulēšana», gan tauku procentu korekcijas un daudzi citi amata noslēpumi. Lai gan ne reizi vien Gustavam, inženierim ar lielu pieredzi un praksi, vajadzējis dzirdēt arī nievājošus izteicienus, ka viņš esot tikai metinātājs vai lopkopis, visu iegūto pieredzi viņš uzskata par savu bagātību, kas var noderēt vissarežģītākajās situācijās.
Astoņdesmito gadu beigās, vēl PSRS laikā, jau sāka organizēties kārtības sargi – vīri, kuri bija nolēmuši savu dzīvi veltīt Latvijas neatkarības atgūšanai. Viņu darbos iesaistījās arī Gustavs Kalniņš. Tika izveidota Īpašā brīvprātīgo vienība, kas bija pamatā visai Latvijas aizsardzības sistēmai. Gustavs Kalniņš tika ievēlēts par šīs vienības Jelgavas rajona štāba priekšnieku. Līdz ar to darbība tautsaimniecībā beidzās.
Sākotnēji Gustava Kalniņa pienākums bija apzināt visus Jelgavas rajona iedzīvotājus un komplektēt īpašās brīvprātīgo vienības. Tad bija piedalīšanās visos atmodas pasākumos, dažādu objektu apsargāšana, arī līdzdalība barikādēs. Pamazām sāka formēties Zemessardze, darbu sāka Jelgavas Municipālā policija, Drošības dienests. Organizējās arī robežsardze, kurā par toreizējā 5. Jelgavas robežsargu bataljona komandieri ar Latvijas Republikas Ministru padomes Sabiedrības drošības departamenta pavēli tika iecelts Gustavs Kalniņš. Bieži viņš ar parasto satiksmes autobusu braukājis pa visu Jelgavas rajonu un meklējis robežsardzē dienēt gribošus cilvēkus.
Gustavs Kalniņš saka, ka tas bija ļoti sarežģīts un interesants laiks. Toreiz virmoja pacilājoša un entuziasma pilna atmosfēra, kas cilvēkiem ļāva uz dzīvi skatīties optimistiski. Visi dzīvoja ar pārliecību, ka ar katru dienu Latvija iet augšup. Pašreizējam robežsardzes priekšniekam no nulles bija jāizveido robežsardzes bataljons. Sākās sarežģītā cilvēku atlase Jēkabpils, Aizkraukles, Bauskas, Jelgavas un Dobeles rajonā, jo to pierobeža ietilpa Jelgavas robežsardzes bataljona atbildībā. Vēlāk Jēkabpils un Aizkraukles rajona robežu sardzei tika izveidots atsevišķs bataljons.
Tad sākās pirmie obligātā militārā dienesta iesaukumi robežsardzē. Tas bijis grūts periods. Jaunie robežsargi dienesta laikā dzēruši, zaudējuši ieročus, savainojuši sevi un dienesta biedrus, pat laupījuši un izdarījuši pašnāvības. Izplatīta bijusi arī dezertēšana un «ģedovščina». Gustavs Kalniņš smej, ka šajā laikā viņa mati kļuvuši krietni vien sirmāki. Tomēr esot bijis arī ļoti daudz labā, skaistā un pašu spēkiem panāktā. Šā iemesla dēļ viņš joprojām nav zaudējis ne gramu sava optimisma un dzīvesprieka.
1994. gada jūnijā Valsts robežsardzes brigādes komandieris Jānis Ādamsons Gustavu Kalniņu pārcēla dienestā uz Valsts robežsardzes štābu. Atpakaļ Jelgavas bataljonā Gustavs Kalniņš atgriezās šā gada janvārī. Sākumā viņš ieņēma priekšnieka vietnieka, tad – priekšnieka amatu. Līdzšinējais Valsts robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks Andris Ternovskis no amata atkāpās veselības stāvokļa dēļ.
Atgriežoties paša veidotajā pārvaldē, Gustavs Kalniņš atzīst, ka tā ir spērusi lielus soļus attīstībā. Robeža kļuvusi labiekārtota, vecās klades nomainījuši datori. Šī attīstība ir redzama ne tikai Jelgavas pārvaldē. Attīstības process notiek uz visas Latvijas robežas. Gustavs Kalniņš ir pārliecināts, ka lielā mērā tas ir Valsts robežsardzes priekšnieka Gunāra Dāboliņa neatlaidības un mērķtiecīgā darba rezultāts.
Pašlaik krietni retāk notiek negadījumi ar ieročiem. Joprojām gan aktuāla ir robežsargu kāre uz alkoholu, kas arī mēdz beigties nepatīkami. Gustavs Kalniņš atzīst, ka robežsargiem ar sīvo jābūt ļoti uzmanīgiem, jo jebkurā brīdī var izveidoties ārkārtas situācija, kad jāatgriežas dienestā.
Gustavs Kalniņš bija pirmais, kas atjaunotās Latvijas robežu apsargāšanā ieviesa un praktiski veica tās novērošanu no gaisa. Šim nolūkam tika izmantoti divvietīgi deltaplāni. Viņš uzskata, ka tas ir salīdzinoši ļoti lēts un efektīvs robežas novērošanas veids. Atgriežoties Jelgavas pārvaldē, Gustavs Kalniņš cer atjaunot savu mazo aviāciju, kas, mainoties komandieriem, tika aizsūtīta uz austrumu robežām.
Par svarīgāko uzdevumu Gustavs Kalniņš uzskata robežsargu profesionālā līmeņa paaugstināšanu, jo robežsargam ir jābūt pārākam par tehniskajiem līdzekļiem: vienmēr izšķirošais lēmums ir jāpieņem cilvēkam – Valsts robežsardzes amatpersonai uz Latvijas robežas.
