Pa ceļu iet večiņa, balstīdamās uz diviem spieķiem. Iet kilometru, iet otru…
Pa ceļu iet večiņa, balstīdamās uz diviem spieķiem. Iet kilometru, iet otru… Garām skrien jaunie autobusiņi, bet večiņa tikai tipina, sāpes ciezdama. Viņa atceras laikus, kad mājas sestajā stāvā uzskrēja, lecot vienam pakāpienam pāri. Tā gāja ātrāk, un ne jau bez nesamā. Šādā pat tempā pa trepēm sestajā stāvā tika uznests velosipēds. Bet nu večiņa pa līdzenu ceļu iet, un katrs solis nes sāpes.
Garām iet autobusiņi. Tukši. Kamdēļ večiņa neizmanto tos? Ne jau to 15 santīmu dēļ, kas par biļeti jāmaksā. Lieta tā, ka autobusus gādājuši ļaudis, kuri pa kāpnēm skrien, pat pāris pakāpieniem pāri lecot. Autobusu pieturvietās, kuras nav aprīkotas ar iekāpšanas platformu, vecam cilvēkam jaunajā autobusā iekāpt nav iespējams. Ne kāju līdz pirmajam pakāpienam pacelt, ne ar roku kur pieķerties. Bet vietās, kur platforma ir, šoferis braucamo pieripina lēciena attālumā… Arī izkāpšana no autobusa vecam cilvēkam ir ārkārtīgi grūta, jo sāpes neļauj kāju tik zemu stiept. Bez palīga tas pat nav iespējams.
Pa pilsētu trauc autobusiņi. Tukši. Jaunie iet kājām, naudu taupīdami. Vecie iet kājām, nevarēdami tajos nedz iekāpt, nedz izkāpt.
Kur izeja?
1. Visas autobusu pieturvietas jāaprīko ar iekāpšanas platformu.
2. Šoferim pie platformas jāpiebrauc precīzi klāt.
3. (Tas gan vairāk fantāzijas līmenī.) Varbūt iespējams izdomāt papildu aprīkojumu, lai, iekāpjot autobusā, būtu pie kā pieturēties. Tā kā tas bija vecajos, nicinātajos dzeltenajos autobusos.
Vecenīte ar diviem spieķiem
