Mākslas maģistre Dace Lejēja izmēģina roku cianotipijā un kopā ar ģimnāzistiem veido etnogrāfisku pastkastītes dizainu Spīdolas dienā.
Gandrīz nedēļa, kopš «Uz tikšanos Ciano» var doties tepat Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kur vēl līdz 11. martam būs atvērta savdabīgā, zilā krāsā tonētā izstāde. Jēdziens «Cyan» cēlies no grieķu vārda «kyaneos» un nozīmē «zils». Cianotipiju izgudroja astronoms sers Džons Heršels 19. gadsimta Anglijā, bet izstādes dalībnieki, kuru darbi darināti šajā tehnikā, par tās ciltstēvu dēvē fotogrāfu Aivaru Rozenbahu no Liepājas, jo tieši viņš ievedis savus biedrus cianotipijas pārsteigumu pilnajā pasaulē.Vēl autorus vieno tas, ka visi astoņi – Anita Zīverte (Saldus), Ilze Reņģe (Nīderlande), Zane Beģe-Begge (Madona), Solvita Spirģe-Sēne (Liepāja), Dace Lejēja (Jelgava), Jānis Slaidiņš (Liepāja), Ģirts Brumsons (Aizpute) un jau minētais A.Rozenbahs – ir praktizējoši pedagogi, kuru «galvenā sūtība», citējot Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītāju Māri Branci izstādes atklāšanā, «ir audzināt ne tikai nākotnes māksliniekus, bet arī nākotnes skatītājus».«Katrs strādājam savā Latvijas malā, bet reizi gadā satiekamies vasaras simpozijos Liepājā,» izstādes tapšanas aizkulisēs «Ziņām» līdzēja ielūkoties viena no pasākuma iniciatorēm Spīdolas ģimnāzijas vizuālās mākslas skolotāja Dace Lejēja.– Kāpēc tieši Liepājā?Visi astoņi esam Liepājas Universitātes mākslas maģistru pirmais izlaidums 2009. gadā. Grupa bija ļoti dažāda, pat vecuma ziņā – no 28 līdz pat 70 gadiem –, un katrs ir ar savu stāstu, bet cenšamies turēties kopā. Katrs gan labprātāk strādā savā iemīļotajā tehnikā, bet nebaidāmies arī eksperimentēt. «Uz tikšanos ciano» Jelgavā piestājam pirmo reizi. Pirms tam mūsu radošajai grupai bijušas divas kopizstādes – kaligrāfijas izstāde Šauļos un «Sapnis pirms Ziemassvētkiem» Polijā, kurā darbos bija pārstāvētas dažādas tehnikas.Aivars savā Liepājas fotodarbnīcā mūs ar cianotipiju iepazīstināja jau 2010. gada vasarā, un mēs katrs eksperimentējām savā izvēlētajā matērijā.Process ir pārsteigumu pilns un sākas ar kvalitatīvu fotogrāfiju un beidzas ar cianotipijas māksliniecisku iedzīvināšanu dažādās matērijās.– Izklausās pēc diezgan tehnoloģiska procesa.Māksla sākas tur, kā katrs šo ķīmiju uzliek uz materiāla – papīra, zīda, audekla vai kā cita. Vajadzīga arī gaismas iedarbība, un visskaistākie darbi iznāk vasarā, kad ir daudz saules. Ar lampām nekad tik skaisti zilu tonalitāti panākt nevar.Cianotipija var būt tikai un vienīgi zila, tāpēc mēs tai pievēršamies kā cerību krāsai, kas šajā gadsimtā mūsu cilvēkiem tik ļoti vajadzīga.– Jūs ieminējāties, ka cianotipija uztverama kā eksperiments un katram tomēr ir sava iemīļotā tehnika. Kāda tad ir jūsējā?Maģistra darbu taisīju stiklā. Griezu un matēju, veidoju dizaina objektus interjeram – gaismekļus. Bet vispār man ļoti patīk darbs ar zīdu – no klasiskās glezniecības līdz abstraktumam. Esmu atklājusi, ka arī cianotipiju var realizēt zīdā ne tikai gleznā, bet arī praktiski valkājamās lietās, piemēram, kleitās, šallēs, lakatos un šlipsēs.Stikls mani valdzina arī tagad, bet tas ir ļoti dārgs process. Ir strādāts eļļā un akrilā, bet nav noslēpums, ka māksliniekam krāsu iegāde ir dārga, tāpēc gadā sanāk viena vai divas gleznas, ar zīdu ir nedaudz vienkāršāk.Turklāt mums kā pedagogiem arī jāeksperimentē un bērniem vizuālās mākslas stundās jāiemāca darboties dažādās tehnikās pēc iespējas vairāk. Jābūt lietas kursā arī par citām tehnoloģijām, ne tikai par zīmēšanu un gleznošanu. Tāpēc jau manu mācāmo priekšmetu sauc vizuālā māksla, nevis zīmēšana kā «vecos laikos».– Vairāk jūtaties kā pedagoģe vai kā māksliniece?Esmu pedagoģe ar mākslinieces dvēseli. Atklāti sakot, skolā nekad nebiju domājusi kļūt par mākslinieci, man vienkārši patika zīmēt. Sagadījās (bet varbūt tā bija likumsakarība), ka pēc tam, kad biju pabeigusi Jelgavas 1. ģimnāziju, 1991. gadā Liepājas Pedagoģijas akadēmijā (kā to toreiz sauca) atklāja Vizuālās mākslas nodaļu. Tā kā man patika pilsēta, kur jūra un vējš, nolēmu braukt – un iestājos!Pēc tam atgriezos Jelgavā un strādāju par skolotāju vispirms 3. sākumskolā, tad 1. ģimnāzijā, bet uz Spīdolas ģimnāziju mani uzaicināja strādāt direktore Ilze Vilkārse, kas pati Latvijas Mākslas akadēmijā beigusi Tekstilmākslas nodaļu. Kādu gadu pat savienoju darbus abās skolās, bet nu jau 12 gadu esmu «spīdoliete». Pēc gadiem uzradās nākamais Liepājas vilinājums, un tā es kļuvu par mākslas maģistri.– Paralēli mācību stundām vadāt arī studiju «Mākslas pasaule».Jā, un mums ir arī savas tradīcijas. Spīdolas dienai (2. februāris – red.) par godu vienmēr saņemamies un izveidojam izstādi. Pašreiz kultūras namā (līdz 1. martam) skatāma «Etno kaste». Šogad – pastkastītes, kas e-vidē būtībā jau kļūst par zudušu vērtību. Atdzīvinām tās ar etnogrāfiskiem dizaina elementiem, piešķirot tām savu seju. Studija radošā ziņā palīdz arī man pašai. Faktiski jau pedagoģe un māksliniece ir savā ziņā saistītas – mēs ar bērniem rīkojam izstādes, piedalāmies citu rīkotajās gan Latvijā, gan ārzemēs. Bērni strādā, un man arī jāstrādā.
