Piezīmes par Žaņa Skudras grāmatas «No saviem vārdiem neatsakos» prezentāciju Stokholmā.
Septiņpadsmit stundu ledaino Baltijas ūdeni šķēla deviņstāvīgais kuģis «Romantika», veicot 450 kilometru garo ceļu no Rīgas līdz Stokholmai. Pasažieri izklaidējās, baudot Jelgavas Tirkīzzilā kora koncertprogrammu, daži, uzvilkuši ko siltāku, no klāja vēroja apkārtni. Mierīga, dzīvi baudoša atpūtas atmosfēra, kurai mainību piešķīra vien kuģa dzinēja duna un vienmērīgā gaita. Reigana, PEN kluba un trimdinieku aizstāvētaisStarp vairāk nekā tūkstoš pasažieriem bija arī Dace Skudra, kura devās uz pasākumu Stokholmā Zviedrijas Latviešu apvienībā. Pasākums bija veltīts viņas tēvam rakstniekam Žanim Skudram (1924 – 1994), kurš bija viens tiem disidentiem, ko septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados aizstāvēja ASV valdība, starptautiskais PEN klubs, latviešu trimdas organizācijas. Ž.Skudras lielākais noziegums bija tas, ka laika posmā no sešdesmito gadu beigām līdz 1978. gadam viņš ar Rietumu ekskursantu kuģiem, kas kursēja līnijā starp Helsinkiem un Tallinu, slepeni sūtīja savas piezīmes un fotogrāfijas uz Stokholmu. Tur, tās apkopojot, 1976. gadā Latviešu Nacionālais fonds izdeva grāmatu «Okupētās Latvijas dienas grāmata», kurā bija kritiski parādīta dzīve Padomju Latvijā. Vainu atzina daļējiValsts drošības komitejas aģenti Ž.Skudru un viņa slepeno kurjeru Zviedrijas pilsoni trimdinieku Laimoni Niedri izsekoja un 1978. gada jūnijā Tallinā abu tikšanās brīdī apcietināja. Toreiz Ž.Skudras jaunākajai meitai Dacei bija deviņi gadi. Viņas tēvam tika celta apsūdzība par spiegošanu. Latvijas PSR Augstākā tiesa piesprieda brīvības atņemšanu uz 12 gadiem. Tiesā, runājot pēdējā vārdā, Ž.Skudra savu vainu atzina tikai daļēji. Viņš neatteicās no «Okupētās Latvijas dienas grāmatā» nodrukātajiem vārdiem par baznīcām. Proti, būdams ticīgs cilvēks, viņš protestēja pret dievnamu apgānīšanu, kas padomju laikos nebija retums. «No saviem vārdiem neatsakos» ir grāmata, kas, godinot Ž.Skudras piemiņu, pagājušā gada nogalē tapa Jelgavā un kuras viens no veidotājiem ir šo rindu autors. Tā nu abi ar Ž.Skudras meitu ceļojām uz Stokholmu.Pagājis ilgs laiksGrāmata iznāca pērnā gada nogalē jeb divdesmit piecus gadus pēc Ž.Skudras atbrīvošanas no cietuma. Astoņpadsmit gadu aizritējuši pēc rakstnieka aiziešanas mūžībā. Viņš nesagaidīja savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Pagājis vairāk nekā divdesmit gadu, kopš patiesu tēvzemes aprakstīšanu vairs nesauc par spiegošanu. Kāpēc līdz Ž.Skudras atzīšanai vajadzēja paiet tik ilgam laikam? Ja neskaita dažas rindkopas Imanta Ziedoņa publicistiskajā aprakstā «Leišmalīte» un Ž.Skudram veltīto šķirkli bibliogrāfa Voldemāra Ancīša grāmatā par izcilajiem Saldus rajona cilvēkiem, var teikt, ka Ž.Skudru nepamanīja ne tēvzemes žurnālisti, ne rakstnieki. Par justīcijas pārstāvjiem var piebilst, ka tiesnesis, kurš 1978. gadā Ž.Skudram piesprieda bargo sodu, turpināja darbu Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā. Ž.Skudra tika reabilitēts 2003. gadā, 1990. gada aprīlī viņam reabilitāciju atteica. Iespaidi StokholmāStokholmas pasažieru ostā «Romantiku» sagaidīja Upsalas Universitātes profesors un rosīgs Zviedrijas Latviešu apvienības darbinieks Jānis Alsiņš. Nezinot, ka degvielas taupības nolūkos kruīza kuģi sākuši iet lēnāk, viņš ar savu mašīnu bija atbraucis pretī stundu pirms «Romantikas» pienākšanas. Taču tālāk gāja bez sarežģījumiem. Šaurajās ieliņās acīs krita ar dažādiem materiāliem siltinātie velosipēdu sēdekļi. Zviedrijā liela daļa velosipēdistu, tostarp arī profesors J.Alsiņš, ikdienā turpina braukt ziemā. Maize nākamajam pasākumamZviedrijas Latviešu apvienības dzīvoklī, kas atrodas Igauņu mājā Valīngatānas ielā 34, bija sanākuši pārdesmit galvenokārt vecākās paaudzes latviešu. Starp tiem arī Valentīna Lasmane, Latvijā pazīstamās disidentes Lidijas Lasmanes-Doroņinas svaine. Runāt bija viegli, jo tikai retais no klātesošajiem nezināja, kas ir Žanis Skudra. Stāstīju par grāmatas tapšanu. Tostarp arī par jelgavnieci pensionēto farmaceiti Līgu Brigaderi, kura, esot jau cienījamā vecumā, vairākus mēnešus rediģēja Ž.Skudras tūkstoš lapu rokraksta manuskriptu «Bileiķu novada vēsture». Jāpiebilst, ka Līga aizgāja aizsaulē desmit dienu pēc grāmatas iznākšanas. Viņa bija arī tās ģenerālsponsors. Citējot Bībeli, D.Skudra pateicās trimdas tautiešiem par garīgo atbalstu, kas palīdzēja ģimenei un tēvam izturēt apcietinājuma gadus. Dacei tika jautāts par attieksmi pret viņu skolā tēva apcietinājuma laikā, par braucieniem kopā ar māti Ritu ciemos pie tēva Urālu soda nometnē. Dace atcerējās sarunu ar tēvu drīz pēc viņa Rietumu spiediena rezultātā panāktās pirmstermiņa atbrīvošanas 1987. gadā. Viņš meitai jautājis, vai drošāk nebūtu pārcelties uz dzīvi ārzemēs. Dace atbildējusi, ka grib palikt Latvijā. Tā arī palikuši. Zviedrijas tautiete Latviešu palīdzības komitejas pārstāve Vija Freimane atcerējās, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākiem nacionāli noskaņotiem cilvēkiem piedraudēts, ka vai nu viņi tiks likti cietumā, vai arī lai emigrē uz ārzemēm. Aiz «dzelzs priekškara» V.Freimane sagaidījusi izraidīto dumpīgā mācītāja Māra Ludvika ģimeni. Viņš kādu laiku kalpoja Kanādā, taču atgriezās Latvijā. Pasākums noslēdzās ar jau sagriezto zviedru sviestmaižu smērēšanu mājupceļam. No Jelgavas vestā rupjmaize palika vesela. Tā, kā paskaidroja saimnieki, noderēšot nākamajam pasākumam. Plaisa «Dzelzs priekškarā»Pasažieru kuģu satiksme pār Baltiju sākās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Latviju no Rietumiem atdalošais «dzelzs priekškars» sāka mazliet plaisāt. Padomju pilsoņiem izbraukt uz Rietumiem bija apgrūtinoši, tiem, kuriem bija kaut mazākā aizdomu ēna, pat neiespējami. Taču ārzemju tūristiem ceļš uz Padomju Savienību vērās vaļā. Parādījās arī ne visai glaimojošs apzīmējums «vodkas tūristi». Tā sauca somus, kas savā valstī nevēlējās pieciest alkohola izplatības ierobežojumus un brauca no Helsinkiem uz Tallinu dzerstīties. Taču raibajā ārzemju tūristu barā bija arī cilvēki, kuri nogādāja Rietumos patiesu informāciju par dzīvi Padomju Savienībā, tostarp politieslodzītajiem.
