Mūsdienās nepastāv tradīcijas, kā bildināt savu izredzēto. Parasti tas tiek organizēts kā pārsteigums, pēc kura sākas jaunā dzīve.
Cilvēka dabā ir censties nodrošināt sev «status quo» – drošu, nemainīgu un pastāvīgu realitāti. To darām, lai nomāktu bailes no lielā un patiesā dabas likuma, kas nosaka – viss plūst un mainās. Tāpēc ir līgumi, bildinājumi un laulības, atzīst psiholoģe Inga Birkmane, skaidrojot, kāpēc tiecamies vīt «mīlestības ligzdu». Tā sākas ar atzīšanos lielajās jūtās, kas rada jaunu telpu, kuru jāprot piepildīt ar drošību, skaidriem noteikumiem, robežām un augstu uzticēšanās līmeni. Sākumā gan neviens par to tik nopietni nedomā. Sākums parasti ir skaistu, satraucošu, gaidpilnu emociju piesātināts. Parasti tieši tādu atceramies bildinājumu.
Rožu klēpis un kautrs smaidsViss notika 2006. gada ziemā. Tajā laikā strādāju Latvijas Kristīgajā radio par administratori. Biju dzirdējusi runas, ka Andris ciemojies pie maniem vecākiem un lūdzis manu roku! Viņi, protams, bija pārsteigti, ka mūsdienās kāds jaunietis tā vēl dara. Parasti jau vecākiem tikai paziņo, ka ir saderinājušies vai precas. Mamma un tētis, protams, deva savu piekrišanu. Tā kādā darba nedēļas vidū ieskanējās mans darba telefons. Atbildēju, kā jau darbā pieņemts. Taču, tā kā birojā bija arī videonovērošana, savā datora ekrānā redzēju, ka zvanītājs ir Andris, kurš stāv pirmajā stāvā pie radio durvīm. Biju pārsteigta. Kāpu lejā no sestā stāva, lai sasveicinātos. Turpat starp durvīm Andris – nokritis uz viena ceļa, ar rožu klēpi un kautrīgu smaidu. No sirds pieņēmu ziedus, bet Andris no kabatas ārā vilka mazu kastīti. Uzreiz sapratu, kas notiek, un asarām acīs nedomājot teicu «Jā!». Tās varbūt bija tikai nepilnas desmit tikšanās minūtes, bet neaizmirstamas uz visu mūžu, lai gan nebija romantisko vakariņu vai brauciena uz Parīzi. Tādu bildinājumu darba vietā starp durvīm, šķiet, saņēmušas tikai retās! Kad uzkāpu atpakaļ uz savu sesto stāvu, priekšā smaidoši un priecīgi stāvēja mani mīļie kolēģi, kuri bija ziņkārīgi sekojuši visam līdzi videonovērošanas kamerās. Tā bija skaista un mīlestības pilna balta un salta ziemas diena mūsu dzīvē!Kāzas svinējām 2007. gada vairs ne tik aukstajā 8. decembrī. Pēc vairāk nekā pusotra gada sagaidījām arī mūsu pirmo mīlestību – meitiņu Esterīti. Šogad svinēsim piekto kāzu gadadienu, katra diena ir pavadīta mīlestībā un saticībā. Inga, lietvede projektu vadības daļāGadsimtu mijas noskaņāGadsimtu mija. 2000. gada sagaidīšana. Pusnakts, līksmība un satraukuma pilnas nākamās tūkstošgades gaidas. Kopā ar citiem viesiem un jauniešiem izgājām uz kādas ielas Rīgā skatīties lielā «mileniuma» salūtu. Viss tumšs, neliels ziemas aukstums. Vērojām salūtu radītās gaismas un virpuļus, to papildināja lēni krītošas sniegpārslas. Skaiti un romantiski! Noskatījusies krāšņo salūta radīto izvirdumu debesīs, pievērsu skatienu mīļotajam, bet viņam rokās jau bija gredzens un viņš lūdza mani kļūt par dzīves otru pusīti. Gadsimtu mija kļuva arī par mūsu apvienošanās un jaunās dzīves laiku!Kristīne, uzņēmējaNekaunīgs tipiņšKad es pie savas draudzenes pirmo reizi satiku viņas brālēnu, savu tagadējo vīru, viņš, mani ieraugot, uzreiz pateica: «Šī meitene būs mana sieva!» Es vēl nodomāju – nu gan nekaunīgs tipiņš. Nekas nesanāks! Bet viņš bija ļoti uzstājīgs. Pamazām sākām tikties, veidojās attiecības. Es viņu iepazinu un arī iemīlēju. Drīz vien sākām dzīvot kopā un kaut kā vienlaikus nonācām pie secinājuma, ka jāprecas. Esam kopā jau 21 gadu. Tātad, ja par bildinājumu var uzskatīt šos mana vīra pirmos vārdus iepazīstoties, jāsecina – ja cilvēks, ko ļoti vēlas un to arī skaļi apliecina, tas viņam parasti piepildās. Lai tā notiek arī visiem citiem mīlētājiem!Aiva, bibliotekāre Kurš kuru?Par mums ar Kristapu draugi un paziņas jau sen runāja, ka esam pāris. Dzīvojām dažādās pilsētās, bet satiekoties uzreiz bijām kā magnēts ar metālu. Kopīgas intereses, uzskati, humora izjūta. Taču ne vārda par tuvākām attiecībām. Tas mani mulsināja un ar laiku ļoti nogurdināja. Vai viņš ar mani spēlējas? Vai esmu nelaimīgi iemīlējusies? To vajadzēja noskaidrot! Saņēmu dūšu un uzaicināju Kristapu uz atklāto sarunu. Biju ļoti uztraukusies, vārdi jaucās pa galvu. Šai sarunai varēja būt dažādi iznākumi. Visvairāk pieļāvu, ka Kristaps pateiks, ka pietiekami viņu neinteresēju, ka neesmu viņam īstā. Biju gatava pielikt mūsu nenotikušajām attiecībām treknu punktu. «Vai arī tu to vēlies?» trīcošu balstiņu jautāju Kristapam. Iestājās ilga pauze. Šķita, tūlīt saņemšu «lodi sirdī», un viss beigsies. Taču pēkšņi saspiestajā klusumā noskanēja: «Vai tu kļūsi mana sieva?» Emocijas bija vārdos tik neaprakstāmas, ka bildinājumu droši saucu par lielāko pārsteigumu manā mūžā. Tā laimīgi kopā esam jau 12 gadu. Kā magnēts ar metālu.Linda, publiciste Bildinājums Notikums, kurā viens cilvēks lūdz otra roku ar nolūku apprecēties. Parasti to uztver kā rituālu, kurā tiek pasniegts saderināšanās gredzens un uzdots jautājums: «Vai tu mani precēsi?» Rietumu kultūras zemēs ierasts, ka parasti vīrieši bildina sievietes, turklāt metoties uz ceļa. Senākos laikos Lielbritānijā un Īrijā bija pieņemts, ka 29. februārī arī sievietes drīkst bildināt vīrieti.Bildinājuma teksts var būt iepriekš sacerēta runa, īpašs dzejolis vai vienkārši uzdots liktenīgais jautājums. Bieži bildinājums tiek pasniegts kā pārsteigums. Tas var notikt kādā pārim īpašā vietā vai datumā, piemēram, vietā, kurā abi pirmo reizi tikušies, vai datumā, kad sāktas attiecības.Līdz pat 19. gadsimta beigām Latvijā tika ievērotas īstenas senlatviešu bildināšanas tradīcijas. Puisis, lai bildinātu savu izredzēto, devās uz viņas māju un, runājot aplinkus, centās izdibināt, vai meitene piekristu kļūt par viņa sievu. Ja precinieks nelikās piemērots, noskatītā meita atrunājās, ka vēl neesot salocīts pūrs vai esot par agru, lai izietu pie vīra. Mūsdienās vairs nepastāv nekādi noteikumi vai tradīcijas. Bildinājumu var izteikt gan vīrietis, gan sieviete. Tas var notikt divvientulībā vai publiski. Pirms bildinājuma ikvienam derētu atcerēties – pēc ļoti īsa draudzēšanās vai pazīšanās laika tas var skanēt nenopietni; jāmēģina saprast, vai mīļotā vēlētos bildinājumu divvientulībā vai publiski; bildinājuma izteikums pēc strīda var likties kā centieni salabt un izklausīties nepatiess; tas var beigties ar lūgumu nogaidīt, ja tiks pausts nelaikā, piemēram, saspringtā eksāmenu laikā, kad ir problēmas darbā vai slimībā; kaut arī vairs nepastāv konkrētas bildināšanas tradīcijas, ir jauki, ja par savu nodomu dalīsieties ar vecākiem.Avots: www.wikipedia.orgwww.svetkulaiks.lv
