Pa vidu zinību gūšanai studenti ar lāpstām plecos devās strādāt obligātās stundas izpostītās Jelgavas atjaunošanas darbos.
Gāja gadi. Mēs, studenti, redzējām, kā atjaunojas pilsēta un kā no jauna izveidojas Lauksaimniecības akadēmija. Par pēdējo liecināja arī tas, ka no savām mājām – 1. kopmītnes – pa taisno vairs nevarējām aiziet uz sporta laukumu pie Mežsaimniecības fakultātes. Ceļā stājās no jauna uzceltā 2. kopmītne un celtniecības darbi pie Mehanizācijas fakultātes mācību korpusa. Lāpstas pār pleciem, lai atjaunotu pilsētuSvētdienu rītos, brangi izgulējušies, mēs pārskrējām pāri Lielajai (toreiz Ļeņina) ielai un nokļuvām Jelgavas tirgū – tagadējā Hercoga Jēkaba laukuma vietā. Gar ielas malu virknējās sīki kioskiņi, kuros tirgoja gaļu, zivis un dažādus lauksaimniecības ražojumus. Mēs nopirkām pa sardelei, kādu glāzi tējas vai kafijas, uzkodām savas brokastis un jutāmies pilnīgi apmierināti.Bet «augšā» brieda ziepes. Uz Jelgavu bija pārcēlusies LLA Komjaunatnes komiteja, un tā – lūk! – ar pilsētas līdzīgo organizāciju bija parakstījusi līgumu: katrs students pilsētas atjaunošanas darbos apņemas nostrādāt «n» stundas. Līgums noslēgts, un mums, komjauniešiem, nācās likt lāpstas pār pleciem un doties norādītajos virzienos.Kas tie bija par virzieniem? Vispirms Jelgavas pils, ko vācieši 1944. gada rudenī nodedzināja, atstājot tikai ārsienas, – jumts, griesti un starpsienu pārsegumi bija pārvērtušies drupās.Pili sāka atjaunot 1955. gadā, un ar 1959. gadu pārcēla no Rīgas un atsevišķos korpusos izvietoja Zootehnikas, Agronomijas un Pārtikas tehnoloģijas fakultātes; arī mums, mežsaimniekiem, lekcijas meža entomoloģijā un medniecībā jau lasīja pils rietumu bloka pirmā stāva kabinetos. Taču pils ir pils, un darba tajā – oi, oi!Vasarīgas peldes turpat pils priekšāMūsu istabiņas četrinieks kādā jūlija pievakarē devās uz pils ziemeļu vārtiem. Tur labās puses dziļajos pagrabos drupas un citas draņķības (jo piecdesmito gadu beigās pili apdzīvoja vien kovārņi un čigāni) bija sakrājušās pusliela biezumā. To visu mēs, plaukstās saspļāvuši, izmetām pa logiem. Valdīja krietns karstums un putekļi, tādēļ, darbošanos beiguši, negājām līdz peldētavai, bet metāmies Lielupē turpat pils priekšā. Tagad mūsu attīrītajos pagrabos atrodas LLU Zinātniskās bibliotēkas palīgtelpas, bet pili atjaunot pabeidza tikai 1962. gadā, izņemot ārsienu krāsošanu 1965. gadā. Porcelāna pelnutrauki un citi izrakteņiAtceros vēl vienu pilsētas atjaunošanas talkas posmu, kas arī ievilkās vairāku gadu garumā, proti, kultūras nama celtniecību. Un atkal – lāpstas pār pleciem un prom uz kultūras nama tagadējo atrašanās vietu, kur celtnieki jau bija iezīmējuši nākamās celtnes pamatu vietas. Tur nu rakšanas darbiem galu nevarēja paredzēt, bet – komjaunatne lika, un mums nācās pakļauties.Šajā vietā pirms kara bija atradusies Tērvetes viesnīca – ar restorānu, protams! No viesnīcas nebija palikuši pat mūri, taču, pamatu tranšejas rokot, mums ik pa brīdim izvēlās kāds apdauzīts vai gluži vesels balta porcelāna trauka gabals – lielāks vai mazāks šķīvis, pelnutrauks. Visus šos «izrakteņus» rotāja triju tumšzaļu tautumeitu attēli ar uzrakstu «Tērvetes viesnīca». Šādi atradumi mūsu darbošanos visnotaļ stimulēja. Un vēl šodien es, viesojoties pie kāda mūsu studentu istabiņas biedra, izsmēķēto cigareti nodzēšu tikko aprakstītajā pelnutraukā.Tāda bija mūsu, to gadu studentu, dzīves proza, taču atgadījās arī kāds anekdotiskāks gadījums. Bija 1960. gada vasaras nogale. Mani kolēģi aizbraukuši pie savām mammām, un istabiņā esmu viens. Ir nakts, istabiņas logs atvērts, un pa to ieplūst deju mūzikas skaņas no Pils saliņas. Kādā brīdī mūzika apklust, drīz atskan skrejošo soļu troksnis un brēcieni: «Juri, palīgā! Mūs sit!»Studenti un pilsētnieki – kurš kuru?Topošais kokapstrādes inženieris Juris Čakstiņš dzīvoja vienu stāvu augstāk un jau tajos gados bija slavens brīvās cīņas meistars. Pēc nedaudzām minūtēm redzu, ka Juris pusapģērbies vēl dažu studiju biedru barā aizdrāžas viesnīcas «Jelgava» virzienā, un ielas troksnis pamazām apklust.«Mēs viņus aizdzinām līdz izpildkomitejai (tagadējai Jelgavas Domei),» Juris vēlāk stāstīja. Tas nozīmēja, ka studentu un pilsētnieku attiecības «kurš kuru» vēl nebija atrisinātas. Šā notikuma aculiecinieki vēlāk stāstīja, ka, dejām beidzoties, publika tā lauzusies no saliņas uz «sauszemi», ka miniatūrā koka tiltiņa margas un balsti nav izturējuši un šis satiksmes objekts pēkšņi sabrucis. Pa lēno ūdens straumi aizpeldējusi vien miliča sarkanā cepure, citi dalībnieki tikuši cauri tikai ar saslapinātiem balles uzvalkiem. Taču tā vēl bija vasara, un saaukstēšanās nevienam balleniekam nedraudēja.Bet koka tiltiņa vietā gadu gaitā uzbūvēja tagadējo – no triecienizturīga betona, un līdzīgas «peldēšanās» briesmas nevienu vairs nepiemeklēja.
