Īrija līdz šim raisīja manī divējādas izjūtas. Tā nenoliedzami ir zeme ar skarbu dabu, neparedzamiem laikapstākļiem un fantastiskām ainavām – klinšainiem krastiem, pilsdrupām, viršu laukiem. No otras puses, tā ir valsts, kuru par savu mītnes zemi «piespiedu brīvprātīgā» kārtā izvēlējušies tūkstošiem mūsu tautiešu.Rallistu dzimtenePirmais, kas mani pārsteidza trejlapu āboliņa zemē (ielidoju pa nakti, un kalnus, ko līdz tam nekad nebiju skatījusi tuvplānā, slēpa tumsa), – ceļi. Tur asfaltēta vai katra «kazu taka» – nedēļas laikā, šķērsojot visu valsti, neredzēju nevienu grants ceļu, pat augstu kalnos. Maģistrāles platas kā lidlaukā, taču, kolīdz nogriezies no tām, jūties kā nonācis šaurā tunelī. Brauktuve tik plata, ka knapi var izmainīties divi pretimbraucoši auto, gar ceļa malām simtgadīgi akmens krāvuma mūri vai necaurskatāmi dzīvžogi. Turklāt maksimālais atļautais ātrums lielākoties ir ap 100 – 120 kilometru stundā, un pat pilsētās reti kur zīmes to ierobežo līdz 80 kilometriem. Nesoties tādā ātrumā pa šaurajiem un līkumotajiem celiņiem, bremžu pedālim uzspiežot vien tad, kad pretī nāk auto, kuru tu, draudzīgi pamājot ar roku, palaid garām, radās sajūta, ka no Īrijas droši vien nāk vislabākie autorallija meistari. Un otra mazāk iepriecinoša doma – ja vien šādi ceļi būtu Latvijā, mūsu jau tā melnā statistika par ceļu negadījumiem «uzkāptu debesīs».Īrijas ceļi pārpārēm ļauj izbaudīt adrenalīnu, taču mani vairāk aizrāva skats pa logu – akmens krāvuma sētas (maldīgi iedomājos, ka kāds sūri grūti plēsis tos gludās šķēpelēs – izrādās, pati Māte Daba tādus «paslēpusi» kalnos zem velēnas) un dzīvžogi (biju pārsteigta, ka iecienītākais krūms ir fuksija, kas pie mums ir tik šķietami trausla puķe puķupodā, bet tur tā aug necaurbrienamos kuitos pat kalnu kraujās tālu no civilizācijas, turklāt tieši tobrīd šīs koši violeti rozā skaistules bija vienos ziedos).Īrijas ceļiem ir arī kāds mīnuss. Pat divi. Pirmais – nožogojumi gar ceļiem ir tieši tādā augstumā, lai, sēžot auto, redzētu vien debesis un kalnu virsotnes tālumā un tikai vietumis uz acumirkli paspētu saskatīt to skaistumu, kas plešas apkārt. Un otrais – īri noteikti ir tauta ar visietilpīgākajiem urīnpūšļiem, jo apstāties ceļmalā, lai « atsauktos dabas balsij», ir vairāk nekā nereāli. Gan to pašu žogu dēļ, kuri ir vai nu necaurbrienami, vai nepārkāpjami, gan tāpēc, ka brauktuves mala, kas atvēlēta gājējiem un riteņbraucējiem (tie gan laikam šajā zemē pieskaitāmi potenciālajiem pašnāvniekiem), ir knapi 30–50 centimetru plata un apstāties tik šaurā un līkumotā trasē ir visai bīstami.Bezmaksas šašliks nespīdDodoties divu dienu pārbraucienā no Tulovas uz Dinglas pussalu valsts otrā krastā, pārliecinājos, ka Īrija ir lauksaimnieku zeme. Nebeidzami labības lauki, bet, kur zeme vairāk akmens nekā irdne, lielāki un mazāki govju un aitu ganāmpulki. Šķiet, neviena nepieskatīti un aizmirsti, brīvi klīstoši gar ceļmalām vai augstu kalnos aiz akmens mūrīšiem, kas teritoriju «sastrīpo» interesantā rakstā.Šķita, ka zemi īri apstrādā nepārtraukti. Vienā lauka galā kombains kuļ labību, mazliet tālāk arkls jau vērš velēnu, bet vēl tālāk sējmašīna kaisa zemē nākamās sezonas sēklu. Arī uz ceļiem biežāk nekā pie mums sastopama lauksaimniecības tehnika. Krāvumi ar salmu ruļļiem piekabēs slejas vai līdz mākoņiem. Regulāri jāsastop auto, kas pārvadā zirgus vai citus lopus. Un te atkal var iemest akmeni Īrijas ceļinieku dārziņā – izdevība, lai apdzītu šādus ceļabiedrus, kas bieži vien ietur lēnāku tempu, jāgaida veselu mūžību. Turklāt tikai retais «divplāksnis», pamanījis aiz sevis citu braucēju, pieklājīgi parausies maliņā – īri nekur nesteidzas, viņiem viss notiek rimtā mierā.Tālu no ciematiem, augstu kalnos vai plašos līdzenumos sastopot bariņu sprogainīšu, nevilšus piezogas ķecerīga doma par velti tikt pie šašlika, taču, kā pastāstīja kāda paziņa, katrs lopiņš esot čipēts un tiekot uzraudzīts, tā ka nepaspēšot ne pēdējā blējiena atbalss norimt, kad garda (Īrijas policija) būšot klāt un naudas sods garantēts. Es gan joprojām neizprotu, kā tas iespējams, jo saimniecības cita no citas atrodas kilometriem tālu, nemaz nerunājot par pilsētiņām, kurās ir policijas iecirkņi. Bieži prātā iešāvās jautājums, kā gan viņi nesajūk prātā bez komunikācijas, dzīvojot tik pamestos nostūros, redzot vien savus ģimenes locekļus, ja tādi ir, un lopus. Latvijā tomēr attālumi mazāki un dzīvojam ciešāk.Lopi senajā ķeltu zemē noteikti piedzimst ar alpīnistu gēniem, jo var tikai pabrīnīties, kā ar tiem nav pilnas aizas – kalnos sastapām gan kazas un aitas, gan govis. Turklāt pēdējās reizēm iznirst pat no jūras… Tā gadījās, kad nakti nolēmām pārlaist okeāna krastā prom no visiem kempingiem, kuri atteica naktsmājas brīvu vietu trūkuma dēļ (īri laikam vēl steidza baudīt pēdējās vasaras dienas). Tā nu noenkurojāmies klusā vietiņā un no sausās zāles un pussabrukuša aploka pāris mietiem (lai piedod mums tas zemnieks, kura īpašumu tik nelietīgi papostījām!) sakūrām uguni, riskējot tikt pie barga soda, ja mūs pieķertu piknikojam ārpus speciāli tam ierīkotām vietām. Tuvākās mājas nebija tālu, jo mums pieklīda kāds kautrīgs cilvēka labākais draugs un pēc brīža no tumsas pašā liedagā iznira bariņš govju. Suņuks veikli tās aizdzina kaut kur tumsā, bet mēs gulēt devāmies ar nelielām bažām, vai ragulopi neatgriezīsies un nesabradās mūsu telti un vai mūsu uguni nepamanīs tuvējie iedzīvotāji un neuzsūtīs mums gardu. Taču nākamo dienu sagaidījām bez problēmām.Saullēkts okeānā ar dūmakaini zilajiem kalniem fonā bija vienkārši fantastiska, mainīga glezna. Tāpat apbrīnas vērta krāsu gamma gliemežvākos, kuri izrotājuši liedagu. Kolekcijai savācu veselu kastīti dažādu gliemju čaulu. Un akmens gabalu ar Kurzemes kontūrām sarkanbaltsarkanās krāsās piedevām (muitnieki noteikti brīnījās, kālab somā vedu tādu akmeni).Vieta, kur mirt, mirt un mirtDinglas pussalā es kalnus pirmoreiz «apčamdu». Sajūtas, protams, neaprakstāmas. Nākas gan mazliet aprauties, jo kādā 200 – 300 metru dziļā aizā pamanīts auto ar riteņiem uz augšu. Skatu laukumiņa nelielā apmale liek domāt par tīšu nobraukšanu – vai nu kāds nobēdzinājis zagtu auto, vai arī šādā putna lidojumā vēlējies beigt savu dzīvi…Viklovas kalnu nacionālais parks ir 20 tūkstoš hektāru liela platība ar smailēm, kas slejas 900 metru virs jūras līmeņa, purviem un viršiem noaugušiem līdzenumiem. Esmu ieradusies tieši viršu ziedēšanas laikā, lai gan mani nepārsteigtu, ja tie tur ziedētu nepārtraukti. Grūti iedomāties šīs ainavas bez mistiski lillā migliņas, kas rada nereālu sajūtu, ka esi iemaldījies pavisam raganīgā teritorijā (līdzīgi kā Dunikas tīrelī).Pēc līkumota brauciena pa viršu klajumiem (vienubrīd man pat šķita, ka atpazīstu kādu kadru no filmas) nonākam apmeklētāju informācijas centrā. Plašas autostāvvietas, kafejnīcas, labierīcības. Netālu sākas dabas taka, kuru mani pavadoņi jau zina. Pāris kilometru garais ceļš cauri mežam (pa asfaltētu taku) cilvēkam, kurš pieradis diendienā kātot kājām, nav nekas dižs, taču mana ikdienas distance ir divus kāpņu posmus lejā līdz auto, darbā – lifts un mājās atkal ar auto. Turklāt neesmu ekipēta pastaigai kalnos – kājās prastas «maksimas» kedas un treniņbikses. Labi, ka vismaz vējjaku man aizdevuši ūdensnecaurlaidīgu. Nonākot pie īstās takas, kas sāk stāvus vest augšup kalnā, jau esmu cauri slapja gan no sviedriem, gan lietus un pirmo reizi ieminos, vai drīkst nomirt te. Taču nedrīkstu padoties. Galu galā ar mums iet arī piecgadīgs meitēns, kas jau divreiz šo ceļu nogājusi.Dodamies augšup pa baļķu kāpnēm, kas, lai novērstu slīdību, pārvilktas ar rupju sietu un sanaglotas ar cemmītēm. Nezinu, cik metru šķir vienu kāpņu laukumiņu no cita, bet vai katrā man liekas, ka izlaidīšu garu. Taču skats, kas paveras, – ā-ā-ā-ā-ā-ā, ļaujiet man te palikt! Baudīt nav laika, jākāpj vien tālāk, kamēr mūsu mazajai ceļabiedrenei vēl patikšana un gribēšana skriet pa priekšu. Kad tiksim augšā, iešana būšot rāmāka, jo jāuzmanās nenovelties no laipas aizā vai kādā purvainā lāmā. Kilometrs seko kilometram, līdz sasniedzam virsotni. Takas viduspunkts ir tiltiņš, kas ved pāri upītei, kura ietek ezerā (mūsu izvēlētais ceļš ved apkārt Upper ezeram) – attālums vismaz trīsreiz lielāks nekā līdz tornītim. Padoties nedrīkst! Vai es švakāka par piecgadīgu bērnu?! Soļojam vien tālāk – lietus mūs mērcē, vējš saldē, saule žāvē. Taču skati! Izjūtas! Ideāla vieta Mūžībai!Netālu no minētā tiltiņa beidzot pienāk mūsu garākā (apmēram 10 minūtes) atpūtas reize – ieturam pusdienas un nomazgājam mutes ledusaukstajā kalnu upītē. Tornītis priekšā nav redzams, bet skaidrs – palikusi vairs tikai astīte. Kad mājupceļš no akmeņainā krāvuma pāriet asfaltētā taciņā gar otra kalna pakāji, atveras otra elpa, un drīz vien «miršana» (gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē) četru stundu garumā ir galā. Štrunts, ka drēbes slapjas līdz pēdējai vīlītei un kedas beidz savas šīszemes gaitas, esmu laimīga. Es to izdarīju! Un darītu atkal. Ceru, ka man vēl būs kādreiz iespēja uz brīdi atgriezties šajā zemē, kurai par godu nosaukts mans jaunākais dēls. Es taču laikam jau toreiz (pirms pieciem gadiem) zināju, ka Īrija man patiks. Ne kā valsts, kurā dzīvot, bet kā zeme, kurā būtu skaisti «lidot kā putnam».
