Pēcreferenduma rīts aust dūmakains, temperatūra kādi divi trīs grādi zem nulles, avīzes todien neiznāk, bet radio solidarizējas ar LTV un vakar notikušās tautas aptaujas provizoriskos rezultātus neizpauž. Visi gaida TV speciālizlaidumu. Beidz skanēt «Dievs, svētī Latviju», un tūlīt arī sākās tiešraide no CVK. Referendumā «jā» teikuši 73,68 procenti, «nē» – 24,70, par nederīgiem atzīti 1,64 procenti biļetenu, bet vispārsteidzošākā ir aktivitāte – 87,57 procenti no apmēram 1,9 miljoniem balsstiesīgo. Uzmanīgs «Ziņu» lasītājs ir neizpratnē – kas tie par skaitļiem? Esiet mierīgi – runa nav par neseno 18. februāra rītu, ir 4. marta rīts tālajā 1991. gadā, tas ir, pirms 21 gada, kad šā referenduma jaunākie balsotāji vēl nemaz nebija dzimuši. Atliek atgādināt, kādēļ toreiz referendumā bija tiesības piedalīties apmēram 1,9 miljoniem balsotāju, bet pēc diviem gadiem 1993. gada jūnija sākumā 5. Saeimas vēlēšanās – tikai 1,3 miljoniem. Referendumā varēja piedalīties visi Latvijā pierakstītie pilngadīgie iedzīvotāji, arī Jelgavas «Žukovkas» un Lidotāju ielas mājās dzīvojošie PSRS Bruņoto spēku virsnieki un viņu ģimenes locekļi. Tikai slēgtajos garnizonos izvietotajiem obligātā dienesta karavīriem nebija šo tiesību, jo Baltijas valstu valdības uzskatīja, ka uz diviem gadiem iesauktie Vidusāzijas un Iekškrievijas jaunieši nav tiesīgi lemt par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nākotni. Ko 3. marta referendums iemācīja tautai un elitei? Pirmais secinājums – «jā» Latvijas neatkarībai teica arī daudzi cittautieši. Secinājums pilnīgi pareizs, taču tajā nav nekā jauna un negaidīta. Jau trijās vēlēšanās iepriekš tas pierādīts – 1989. gada martā PSRS TDK vēlot, 1989. gada decembrī vēlot pašvaldības un 1990. gada martā LPSR Augstāko Padomi. Otrais – «nē» Latvijas neatkarībai teikuši vairāk nekā 410 tūkstoši krievu un citu krievvalodīgo. Secinājums nepareizs. Liela daļa latviešu – ortodoksālie kompartijas funkcionāri un aktīvisti, daļa vadošo saimniecisko darbinieku un liela daļa padomju ierēdniecības, kas vadošos amatus bija zaudējuši pēc pašvaldību un AP vēlēšanām, – nobalsoja pret neatkarīgu Latviju. Šī, protams, ir mana versija, referendumā balsošana bija aizklāta, tiešu un neapgāžamu pierādījumu nav. Taču joprojām brīvi pieejami Latvijas kompartijas pēdējā kongresa delegātu uzvārdi un politiskā kursa izvēle. Tā no mūsu rajona grupas 12 delegātiem trīs, tai skaitā divi latvieši un viens krievs, nostājās «platformistu» jeb neatkarības pretinieku pozīcijās, bet no mana dzimtā Bauskas rajona – apmēram trešdaļa. Šo ietekmīgo saimniecisko darbinieku praktiskā rīcība barikāžu dienās mēnesi pirms referenduma un augusta puča laikā, tas ir, piecus mēnešus pēc, ļauj man izteikt šādu versiju.Trešais secinājums – krievu un citu mazākumtautību pārstāvji, kas 3. marta referendumā teica «jā» Latvijas neatkarībai, būs pamatnācijas sabiedrotie mūžīgi. Ar viņu ekonomiskajām un lingvistiskajām interesēm, mīlestību un cieņu pret etnisko dzimteni, arī interesi par tās vēsturi un kultūru varam nerēķināties. Secinājums galīgi «šķērsām». Latvieši tiešām balsoja par neatkarīgu Latviju, bet cittautieši «jā» neatkarīgajai mītnes zemei teica tādēļ, ka sapņoja par demokrātisku Padomju Savienību, kuras centrālā vara ļautu Ukrainai, Baltkrievijai, Moldāvijai, Aizkaukāza republikām un Ziemeļkaukāza tautām realizēt savas pašnoteikšanās tiesības – palikt PSRS vai veidot savas valstis. Ko redzam šodien? Diemžēl nākas konstatēt, ka šajos neatkarības gados esam pazaudējuši, pareizāk sakot, atgrūduši, lielāko daļu mazākumtautību pilsoņu. Arī par nepilsoņiem nevajadzētu aizmirst un kā strausiem slēpt galvu smiltis, viņi juridiski ir Latvijas valstspiederīgie, un mēs kā pamatnācija esam atbildīgi par visiem valsts iedzīvotājiem. Kā tas viss mums, latviešiem, izdevās? Vai tā bija totāla muļķība vai rūpīgi apsvērta rīcība? Sliecos domāt, ka viss bija rūpīgi izplānots. Latvijas jaunā politiskā elite apzināti radīja iespēju sev pietuvinātajiem «likumīgi» privatizēt miljonus vērtus nekustamos īpašumus, kustamo mantu (dārgas iekārtas, transportlīdzekļi utt.), par makulatūras cenu nopirkt vagonu ar PSRS naudas zīmēm, lai Alma-Atā, Taškentā un citās Vidusāzijas un Aizkaukāza lielpilsētās tās pārvērstu vērtīgajos dolāros. Pretim latviskās partijas, tā saucamie liberāļi un konservatīvie, saņēma dāsnus ziedojumus pirms 5. – 9. Saeimas vēlēšanām. Bet nacionālā spārna politiķi, cenšoties saglabāt vai no jauna ieņemt vietu politiskajā elitē, jau 20 gadu tracina cittautiešus ar katrai karā tuviniekus zaudējušai krievu un ukraiņu ģimenei svēto plakātu «Dzimtene – māte sauc!», uz kura melniem burtiem uztriepts «Čemodan, vokzal, Rossija!» un sauc viņus par okupantiem un kolonizatoriem. Tāpēc nav ko brīnīties, ka mūsu bijušo draugu un sabiedroto bērni un mazbērni kļuvuši par latviešu politiskajiem pretiniekiem vai, labākajā gadījumā, neitrāliem vērotājiem. Ne 1942. un 1943. gadā vāciešu deportētajiem no bloķētās Ļeņingradas un Kurskas loka piefrontes zonas, ne piecdesmito gadu nogalē un sešdesmito gadu sākumā organizēti atvesto ģimeņu pēctečiem nav jāatbild par padomju totalitārā režīma ekonomisko un nacionālo politiku. Vēl neētiskāk, maigi izsakoties, ir saukt par okupantiem un krievvalodīgajiem ieceļotājus no Galīcijas, Bukovinas un Aizkarpatu apgabaliem, pie mums vienā vārdā kļūdaini dēvētus par gucuļiem. Viņus Latvijas mežsaimnieki sauca palīgā glābt mūsu mežus pēc dabas stihijas – 1967. – 1969. gada viesuļvētrām. Pēc tam mežstrādnieku brigādes pārkvalificējās par celtniekiem. Latvijas laukos tapa desmitiem kultūras namu un skolu, simtiem fermu un mehānisko darbnīcu, tūkstošiem dzīvojamo ēku. Jā, vīri pēc laika atveda no dzimtenes sievas, jaunie puiši apprecēja vietējās meitenes un šeit iesakņojās. Diemžēl Latvijā mūsu nacionālisti panākuši to, ka viņu bērni 18. februārī nobalsoja par «moskaļu» valodu kā otru valsts valodu. Pēcreferenduma izteikumi liecina, ka mūsu politiskā elite kārtējo reizi neko nav sapratusi vai negrib saprast. Ja tādā garā turpināsim, tad pēc 21 gada, tas ir, 2033. gadā, gaidāms nākamais valodu referendums. Šoreiz – par turku valodu kā oficiālo valodu Latvijā. Es to, visticamāk, nepiedzīvošu, bet pašreizējiem piecdesmitgadīgajiem noteikti būs interesanti. Ceru, ka tāds referendums tomēr nenotiks.
