Audžuģimene – labāka vide bērnam, lētāka pašvaldībai.
Jelgavas novads ir viens no pozitīvajiem piemēriem, kā vajadzētu organizēt audžuģimeņu kustību, atzīst Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI). Tikmēr to nevar teikt par Jelgavu un Ozolnieku novadu. Jelgavas novadā oficiāli reģistrēta 21 audžuģimene, kurā aug 26 no ģimenēm izņemti bērni. Vēl 11 ievietoti citu pašvaldību audžuģimenēs. Tikmēr Jelgavā šo statusu ieguvušas trīs ģimenes. 14 audžuģimenēs dzīvo 26 Jelgavas pilsētas bērni, no viņiem tikai vienam vieta atradusies Jelgavā.Ozolnieku novadā audžuģimeņu kustība joprojām nav attīstīta, lai gan, piemēram, 2011. gadā tur no ģimenēm izņemti desmit bērnu, kas ievietoti citu pašvaldību audžuģimenēs vai sociālās aprūpes iestādēs. VBTAI Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko «Ziņām» atzīst, ka audžuģimeņu kustības attīstībā liela nozīme ir bāriņtiesu speciālistu ieinteresētībai. Katram darbiniekam jāatrod sava recepte, kā uzrunāt un pārliecināt ģimenes.Bez bērnunamiem vēl neiztiktLikums paredz, ka bērnam, kura vecākiem atņemtas aprūpes tiesības, vispirms jāmeklē aizbildnis vai audžuģimene. Tikai tad, ja tādu nav, viņu drīkst ievietot aprūpes iestādē. Tiesībsargs Juris Jansons nesen aicināja likvidēt Latvijā bērnunamus un demokrātiskā valstī nodrošināt bērniem ģimenisku aprūpi, pat ja dažādu apsvērumu dēļ bioloģiskajā ģimenē dzīvot nav iespējams. «Pēdējo piecu sešu gadu laikā iedzīvotāju interese par audžuģimeņu kustību ir augusi, jo daudz par to runāts plašsaziņas līdzekļos. Taču pagaidām Latvijā iztikt bez bērnunamiem nevar. Visur pasaulē šādas iestādes bijušas un būs, jo cik audžuģimeņu piekritīs savā aprūpē ņemt, piemēram, pusaudzi ar smagām atkarības vai uzvedības problēmām?» jautā V.Gluščenko.Laukos aktīvākLīdz šim audžuvecākus vairāk izdevies atrast laukos. Piemēram, Jelgavā daudzus gadus audžuģimeņu nebija vispār un arī tagad ir tikai trīs. Jelgavas bāriņtiesas priekšsēdētāja Irisa Guntra Turčinska iepriekš «Ziņām» izteikusies, ka pilsētā atrast šādas ģimenes ir grūtāk, kaut vai vides un cilvēku aizņemtības dēļ. «Saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem līgumu ar audžuģimeni slēdz Jelgavas Sociālo lietu pārvalde. Teikt, ka oficiāli esam uzrunājuši kādu, lai motivētu veikt audžuģimenes pienākumus, nevaru, jo tas nav sociālā dienesta pienākums, » skaidro Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne.Rīgā uz lielo iedzīvotāju skaitu ir vien 40 audžuģimeņu, kas tomēr tiek uzskatīts par labu rādītāju. Galvaspilsētā audžuģimeņu skaita palielināšanos veicinājis tas, ka pašvaldība nolēma ik mēnesi savām audžuģimenēm, kurās ievietoti Rīgas bērni, par to maksāt papildu «algu» – 150 latu mēnesī. Arī citās Latvijas pilsētās audžuģimeņu skaits nav liels. «Iespējams, laukos tām ir vairāk piemēroti apstākļi – vide, lauku mājas, savs dārzs un pagalms,» spriež VBTAI pārstāve. Taču Ozolnieku piemērs, kur nav nevienas audžuģimenes, to nepierāda. «Esam uzrunājuši potenciālās ģimenes savā drukātajā izdevumā, skaidrojot audžuģimeņu būtību, pienākumus un tiesības. Viens pāris mums ieguva šo statusu, taču pieredze nebija veiksmīga un ģimene no tā atteicās. Pašlaik potenciālās ģimenes tiek meklētas, speciālistiem tiekoties ar tām klātienē, diemžēl pagaidām neviena nav izrādījusi vēlēšanos kļūt par audžuģimeni, jo tas ir ļoti sarežģīts un atbildīgs pienākums,» skaidro Ozolnieku novada pašvaldības pārstāve Evita Kairiša. Citāds piemērs ir Jelgavas novads, kur 2009. gadā bija astoņas audžuģimenes, gadu vēlāk tām pievienojās vēl piecas, 2011. gadā jau bija 20 audžuģimeņu, bet šogad klāt nākusi vēl viena. Jelgavas novada bāriņtiesas vadītāja Olga Rudaka teic, ka audžuģimeņu meklēšana ir laikietilpīgs darbs. «Bāriņtiesas speciālisti, kas vislabāk pazīst vietējos cilvēkus, paši pie viņiem dodas, izskaidro situāciju un lūdz padomāt par šādu iespēju. Tas ir neatlaidīgs darbs diendienā, jo ne tik daudz ir ģimeņu, kas nāk klāt un piedāvājas, tāpēc citreiz tās nākas iedrošināt vairākkārt. Ja laulātie piekrīt, bāriņtiesa lemj par ģimenes piemērotību šim statusam, un vecākiem jāiziet apmācības kurss, jānokārto eksāmens,» skaidro O.Rudaka. Viņa nenoliedz, ka arī novadā bijušas audžuģimenes, kas no šā statusa dažādu iemeslu dēļ atteikušās, un tā drīkst darīt, jo statuss netiek piešķirts uz mūžu un ik pēc laika tiek pārskatīts. Lētāk ģimenēsIzmaksas skaidri apliecina, ka pašvaldībai ir daudz dārgāk bez vecāku gādības palikušu bērnu ievietot aprūpes iestādē nekā audžuģimenē. Pie jaunajiem vecākiem nepilngadīgajam līdztekus aprūpei un pieskatīšanai tiek nodrošināta arī ģimeniska vide, individuāla pieeja audzināšanā. Jelgavas novadam izmaksas par bērnu, kas dzīvo audžuģimenē, ir vidēji 115 latu mēnesī (plus 80 latu valsts atalgojums par katru bērnu), savukārt par izmitināšanu Elejas Bērnu un ģimeņu atbalsta centrā – 327 lati. Līdzīgas izmaksas par bērna ievietošanu audžuģimenē ir arī Jelgavai, bet izlietotie līdzekļi mēnesī uz vienu bērnu Jelgavas Sociālās aprūpes centrā ir krietni lielāki – virs 500 latiem mēnesī. Līdz trīs gadu vecu bērnu uzturēšanos aprūpes iestādēs pilnībā finansē valsts, un mēnesī tie vidēji ir 490 latu. Audžuģimenes uzskata, ka tas nav pareizi, jo tādējādi pašvaldības nav ieinteresētas pavisam maziņos nodot ģimenēm un par tiem maksāt. O.Rudaka gan oponē: «Mūsu pašvaldības politika ir aprūpes iestādēs neievietot nevienu tik mazu bērnu. Tik maziņam nemitīgi vajadzīgs fizisks kontakts ar pieaugušo, tādēļ, ja viņam nav aizbildņa, visiem spēkiem meklējam audžuģimeni. Bet ģimeņu, kas vēlētos ņemt tik mazus bērniņus, ir maz, tādēļ nereti viņi nonāk citu pašvaldību audžuģimenēs,» skaidro O.Rudaka. Sabiedrība kļūst atvērtāka, arvien vairāk gatava bērnus pieņemt un adoptēt, bet trūkst atbalsta no valsts, kas sagatavotu vecākus jauna ģimenes locekļa uzņemšanai un palīdzētu risināt jautājumus, uzskata bāriņtiesas priekšsēdētāja. Peļņa vai entuziasms?Desmit gadu laikā valstī audžuģimeņu skaits audzis līdz sešiem simtiem. Lai gan bērnu tiesībsargi un pašas ģimenes uzskata, ka audžuvecāki šo misiju pilda labas sirds dēļ, sabiedrībā pastāv arī viedoklis, ka tas ir peļņas avots. «Visiem, kas šādi domā, es saku: nāciet, nokārtojiet eksāmenu, paņemiet bērnu audzināšanā un tad runājiet. Bieži vien ģimenei izdevumi par pieņemtajiem bērniem ir ievērojami lielāki nekā par pašu atvasēm. Mūsu novadā audžuvecāki ir lieli entuziasti un audžuģimenēm ir pārāk zema samaksa, lai ar to pelnītu,» pārliecināta O.Rudaka. Faktori, kas veicinātu audžuģimeņu attīstībuPalielināt valsts piešķirto 80 latu atalgojumuNoteikt, ka audžuvecāku pienākumu pildīšana ir oficiāls darbs, un to skaitīt darba stāžāValstij atmaksāt vai samazināt audžuvecākiem nodokļusNodrošināt sociālās garantijasPēc apmācībām ģimenei piešķirt pirmā līmeņa izglītību
