Aizsaulē aizgājusī ārste Inta Čakste visu padomju laiku sevī nesa ģimenē stiprināto neatkarīgas Latvijas garu.
Pēc aizgājējas vēlēšanās klusi, pašu tuvāko cilvēku klātbūtnē vakar Meža kapos tika guldīta ārste Inta Čakste, kuru ar cieņu atceras daudzi «Ģintermuižas» slimnīcas pacienti un viņu tuvinieki. I.Čakste bija personība, kas cauri padomju laikiem sevī cienīgi nesa Latvijas valsts dibinātāju diženumu. Viņas vectēvs bija pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. I.Čakste piedzima 1934. gadā Liepājā. Vecāki ārsti Ringolds un Irmgarde (dzimusi Brēdriha) Čakstes strādāja Liepājas slimnīcā. 1940. gadā, sākoties padomju okupācijas teroram, ģimene pārcēlās uz Rīgu, bet vēlāk kara laikā – uz Jelgavu, kur vecāki atkal strādāja slimnīcā. 1944. gada jūlijā Ringolds Čakste, redzot, ka deg pilsēta, atcēla iepriekšējo nodomu bēgt uz Zviedriju, bet devās glābt savus slimniekus. Jelgavas apkaimē Lielvircavas pagastā palika arī viņa ģimene ar diviem bērniem.1949. gada martā četrdesmit četru gadu vecumā mira Intas māte. Varai nepieņemama rīcība1952. gadā I.Čakste tikai ar teicamām atzīmēm pabeidza Jelgavas 2. vidusskolu, taču nesaņēma šādos gadījumos pienākošos zelta medaļu. Kā stāsta aizgājējas vīrs Valerijans Dadžāns, sievas uzskati un piederība prezidenta dzimtai ietekmēja viņas profesijas izvēli. Inta, saprotot to, ka okupācijas varas apstākļos nevarēs veidot sekmīgu juristes karjeru, nolēma studēt medicīnu. Intas un Valerijana laulību 1958. gada janvārī, klātesot diviem lieciniekiem, Mežaparka luterāņu baznīcā noslēdza mācītājs Leons Taivāns, pēc tam jaunais pāris nolika ziedus Brāļu kapos pie Mātes Latvijas pieminekļa. Sirdsapziņas un ticības brīvības apspiestības apstākļos tas nebija pieņemami valdošajai ideoloģijai. Fakts kļuva zināms varas iestādēm un sarežģīja I.Čakstei diploma saņemšanu Rīgas Medicīnas institūtā, kur viņa bija mācījusies tikai teicami. Valsts eksāmenā I.Čakste tika diskreditēta tolaik obligātajā marksisma-ļeņinisma priekšmetā. Taču pēkšņi, autoavārijā ejot bojā kādam ļoti nelabvēlīgam augstskolas ideoloģiskajam uzraugam, viņa diplomu tomēr saņēma un tajā pašā 1958. gadā sāka darbu Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ģintermuiža» Hermaņa Saltupa vadītajā nodaļā. Tā arī palika I.Čakstes mūžā vienīgā darbavieta 34 gadu garumā. 18. novembris – ar degošu sveci I.Čakstes sirdslieta bija no ārsta Arnolda Lagsberga kolekcijas tapušais un pilnveidotais «Ģintermuižas» muzejs, ko, iesaistot ģimeni, viņa iekārtoja vienā no vecajiem slimnīcas korpusiem. Daudz pūļu viņa veltījusi 1942. gada janvārī nacistu nogalināto 443 «Ģintermuižas» slimnieku apzināšanai, kā arī slimnīcas dibinātāju Katerfeldu dzimtas piemiņai. Agrākie kolēģi vecākā māsa Anastasija Meijere un ārsts Paulis Rēvelis atceras, ka I.Čakstei piemitis ne tikai ārsta, bet arī pedagoga talants, kas izpaudās, vadot kursus, izglītojot medicīnisko personālu. «Man viņa visus tos tumšos padomju gadus palīdzēja sirdī saglabāt neatkarīgo Latviju. 18. novembrī, kas tolaik parasti bija darbdiena, viņas kabinetā dega svece,» atceras P.Rēvelis.
