Audžuģimeņu kustība Latvijā apgriezienus sāka uzņemt teju pirms desmit gadiem. Cik daudz izdarīts šajā laikā, un kāda ir bilance? Jelgavas novadā – 21, Jelgavā – tikai trīs audžuģimenes, bet Ozolnieku novadā – nevienas. Tajā pašā laikā ik uz soļa dzirdam speciālistu izteikumus, ka labākā vieta, kur bērnam augt, ir ģimene. Vienkāršākie aprēķini liecina, ka no ģimenes izņemtu bērnu ievietot aprūpes iestādē pašvaldībai izmaksā krietni vien dārgāk nekā, ja mazais aug ģimenē. Jelgavā šī summa atšķiras teju piecas reizes(!). Kā ģimenes tiek meklētas un uzrunātas, gan īsti skaidrs nav, taču pašvaldības atzīst, ka pie to durvīm neveidojas to cilvēku rindas, kas būtu gatavi uz laiku savā paspārnē ņemt svešu bērnu. Ja reiz tā ir problēma, vai par to nevajadzētu pilnās slejās rakstīt pašvaldības izdevumā, kas sevi dēvē par lasītāko Zemgalē? Kādi ir audžuģimeņu kustību veicinošie pasākumi pilsētā un Ozolniekos? Nav zināms. Rīgas pašvaldība par darbu savām audžuģimenēm maksā algu, Jelgavas novads vismaz rīko kopīgus pasākumus, veido biedrības un atbalsta kustības. Negribu ticēt, ka ģimenes Ozolnieku novadā ar kaut ko īpaši atšķirtos no iedzīvotājiem Jelgavas novadā. Tad kāpēc viena pašvaldība spēj motivēt kļūt par audžuģimenēm, bet cita atbild – neviens nav izrādījis vēlēšanos! Jāpiekrīt vien Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, ka viss atkarīgs no bāriņtiesas darbinieku ieinteresētības un uzņēmības.Akmens metams arī valsts dārziņā. Cik tā ir ieinteresēta audžuģimeņu kustības attīstībā? Bērnu aprūpes iestādēs ir vairāki simti zīdaiņu, kuri neaug ģimeniskā vidē. Valsts par to nav pietiekami parūpējusies. Veidu taču var atrast, piemēram, piešķirot lielāku finansējumu aizbildņiem un audžuģimenēm, kas gatavas audzināt zīdaiņus un bērnus ar īpašām vajadzībām, ierēķinot bērnu audzināšanu darba stāžā un tamlīdzīgi. Pagaidām gan uz to durvis ir ciet…
