Janas un Ineša ģimene vislabāk jūtas dzimtajā Vilcē, kur grūti atrast darbu.
Pāris kilometru no Vilces ciema, pie kura Zemgales līdzenums pārvēršas pakalnos un gravās, atrodas Rotas, vecmāmiņas Marijas Šilovas mājas, kur dzīvo mazmeita Jana Valdmane (23), viņas vīrs Inesis Brālis (27) un abu divgadīgais dēlēns Matīss. Pārim gan nav bijis tradicionālās kāzu dienas, tomēr pēc piecu gadu kopdzīves viņi viens otram uzdrošinājušies pateikt «jā» jaunas ģimenes veidošanai. Pirmo reizi peļņā ārzemēsAbi kopā ir auguši un gājuši Vilces pamatskolā, bet mīlestība nāca vēlāk, kad Jana, pabeigusi pamatskolu, aizbrauca no Vilces un mācījās Saulaines arodvidusskolā par sekretāri lietvedi. Tolaik viņa Rotās atgriezās tikai nedēļas nogalēs un svētkos. Taču ar to pietika, lai jaunieši justu, ka negrib šķirties. Pēc trīs gadu kopābūšanas abi saprata, ka vēlas bērnu. Tā piedzima Matīss, kas, kā māmiņa stāsta, ir ļoti zinātkārs un kustīgs – ne brīdi nesēž mierā. Dēlēna aizrautīgos, brīžiem pašam vien saprotamos stāstus par to, kā gājis bērnudārzā, Jana uzklausa, puisēnu velkot ragaviņās vai vedot ar divriteni uz mājām. Nu jau būs pagājis kāds mēnesis, kopš šos stāstus nedzird tētis Inesis, kurš pirmo reizi mūžā aizbraucis peļņā uz Angliju un strādā automazgātavā kādā no Londonas priekšpilsētām. Viņš pieprot daudz praktisku lietu, taču pašlaik ziemā Inesim darba nav. Toties ģimenei vajadzību daudz – dažādi rēķini nāk katru mēnesi. Jana teic, ka Inesis vakaros zvana uz mājām, stāsta, kā pagājusi diena. Dzīve Anglijā viņam galīgi neesot pie sirds, tādēļ jo stiprāka ir cerība, ka pavasarī darbs atradīsies tuvāk mājām. Pagaidām gan Jana neizslēdz varbūtību, ka ar šiem diviem mēnešiem vīra piepelnīšanās ārzemēs vēl nebeigsies. Kaut par 40 latiem mēnesī, bet cilvēkosLai nu kāds, bet Janai pašai tagad darbs ir. Kaut arī brīvprātīgā statusā un saņemot no Nodarbinātības valsts aģentūras jauniešu atbalsta programmas četrdesmit latu mēnesī, tomēr viņa ir ļaudīs, ne vairs tikai mājās. Pakalpojumu centrs atrodas Vilces ciemata centrā izremontētā daudzdzīvokļu mājas trīsistabu dzīvoklī. Tajā ir divas veļas mašīnas, elektriskā šujmašīna un friziera darbavieta ar diviem krēsliem matu griešanai un krāsošanai. Centrs ļaudīm atvērts divas trīs reizes nedēļā. Jana spriež, ka, iestājoties siltākam laikam, apmeklētāju varētu būt vairāk. Salāgot intereses un samierinātJana gan teic, ka ne gluži katrs apmeklētājs aiziet no centra apmierināts. Pirms pāris dienām kāda kundze pateikusi, ka vairs tur savu kāju nesperšot. Iemesls – bez rindas nevar tikt pie friziera. «Ja iepriekš jāzvana un jāpierakstās, tad labāk viņa braukšot uz Jelgavu,» pasmaidot ne tik patīkamo atgadījumu atstāsta Jana. Centrā viņai patīk. Vilcē viņa visus pazīst un arī viņu visi zina. Savos cilvēkos Jana jūtas labi. Pa reizei gan vajagot darboties arī kā psihologam, lai salāgotu apmeklētāju dažādās intereses. Psiholoģiju Jana mācījusies Saulainē. Reti kura no viņas kursa meitenēm strādā savā specialitātē par sekretāri lietvedi. Lielākā daļa esot ārzemēs, kur arī dara pavisam ko citu. Pirmsdiploma praksē Jana pusgadu kārtojusi dokumentus Latvijas Krājbankas Jelgavas nodaļā. Dzīvi izmainīja Matīss«Nevar vairs tā – gribu, kaut ko daru, negribu – nedaru. Tagad viss saplānots tā, lai bērnam būtu labi,» par to, kā mainījusies dzīve pēc dēliņa piedzimšanas, stāsta jaunā māmiņa. «Laikus vajag ienest malku un ūdeni. Kamēr vīrs aizbraucis, jāpaspēj arī šie darbi.» Viņa piebilst, ka ikdienas solī daudz palīdz arī vīramāte un vecmāmiņa, kurai tagad ir 76 gadi. Kā Jana iedomājas dzīvi pēc gada, pieciem vai desmit? Viņa cer, ka būs darbs. Pastāvīgs un tepat, lai nav tālu jābrauc. Saimnieciskajai krīzei vienreiz vajagot beigties. Izglītība? Tā pašreiz neesot tik aktuāla. Ko vienkāršu strādāt varot arī bez izglītības. Citi turpretī sēžot mājās ar visu izglītību. Vienkāršāki darbi varētu būt Jelgavā, bet, lai atmaksātos ceļš, tad jāpelna vairāk. Janai ar Inesi bijušas domas arī par uzņēmējdarbību. Viņa tic, ka varētu kaut ko sākt, bet konkrētāk vēl nav aizdomājušies. Lauksaimniecība nebūtu viņas sfēra. Drīzāk patiktu skaistumkopšana, taču negribas iet prom no laukiem, kur sava mājiņa, dārziņš, siltumnīca, pagalms, kurā Matīss var cauru dienu spēlēties. Dzīvē daudz svarīgu lietu ir jānoskaidro. Tiekoties ar cilvēkiem Vilces pakalpojumu centrā, viņai rodoties jaunas idejas un labas cerības. Janu skolā audzināju deviņus gadusNatālija Freimane, skolotāja Pozitīvākais Janā ir tas, ka, nākot no krieviskas ģimenes, viņa ļoti labi spēja iejusties latviešu skolā. Pirmajā klasītē grūti gāja. Viņa pārdzīvoja, ļoti centās, kad kaut kas nesanāca, un galu galā skolā iekļāvās labi. Pusaudzes gados savu stingro raksturu Jana parādīja sportā. Klasē viņa bija draudzīga, izpalīdzīga. Meitene auga vecmāmiņas mīlēta un aprūpēta. Viņa bija saposta skolai kā neviens. Jana, varbūt pat īsti neapzinoties, negrib atstāt savu komforta zonu, savas mājas, kur viņai vienmēr ir klājies labi. Es viņai novēlu pilnveidot ģimeni, izaudzināt bērnus un atrast tieši savu darbalauku.Atsauksmes labasLolita Duge, Vilces pagasta pārvaldes projektu vadītāja Rudenī uz pagasta pārvaldi atnāca divas jaunās māmiņas. Viena no viņam bija Jana. Abas teica, ka viņām būtu idejas par ārpusklases darbu pamatskolā un jauno māmiņu kluba veidošanu. Ideja par jauno māmiņu kopā sanākšanu vēl top. Taču tad finansējumu guva Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai «Leader» programmas līdzfinansētais projekts par sadzīves pakalpojumu centra veidošanu ciema centrā. Tajā bija atļauts piesaistīt brīvprātīgajā darbā jauniešus vecumā līdz 24 gadiem. Viena no māmiņām bija mazliet vecāka, lai tiktu ieskaitīta jauniešu vecumā, taču Jana atbilda projektā prasītajam. Tā viņa sāka strādāt par centra vadītāju, un atsauksmes ir labas.
