Iepazīstoties ar Jelgavas amatnieku organizāciju pirmsākumiem līdz 18. gs., redzējām, ka šajā laikā amatniecība organizējās pēc tradicionālās viduslaikos radītās kārtības.
Iepazīstoties ar Jelgavas amatnieku organizāciju pirmsākumiem līdz 18. gs., redzējām, ka šajā laikā amatniecība organizējās pēc tradicionālās viduslaikos radītās kārtības.
Līdz ar tehnikas un masveida rūpnieciskās ražošanas attīstīšanos amatniecības vadošās pozīcijas tika iedragātas. Arī jaunās ekonomiskās idejas un sabiedrības liberalizācija prasīja transformēt amatnieku privilēģijas. 1822. gadā tika izdots «Amatniecības reglaments guberņas pilsētā Jelgavā» un šīs privilēģijas tika ierobežotas. Ar lielu daļu no «cunftīgiem» amatiem varēja nodarboties amatnieki, kas nebija cunftu biedri, bet vairākos amatos tomēr saglabājās ierobežojumi un daļējas privilēģijas. Pēdējais punkts ekonomikas liberalizēšanā bija 1866. gadā izdotais «Amatu brīvības likums», kas visā tagadējā Latvijas teritorijā noteica, ka ar amatniecību tiesīgs nodarboties jebkurš iedzīvotājs.
Amatnieku organizācijām vajadzēja pielāgoties jaunajiem saimnieciskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Tās turpināja realizēt savus pamatmērķus – pašpārvaldi, pašpalīdzību un amata zināšanu un pieredzes nodošanu nākamajām amatnieku paaudzēm. Jau hercogistes laikā Jelgavā darbojās amatniekus apvienojoša organizācija «Sämtliche Almter der Künster und Gewerker in der Rezidenssttadt Mitau» («Hercoga rezidences pilsētas Jelgavas visi mākslinieku un amatnieku amati»), kuru vadīja cunftu vēlēta valde ar vecāko (altermani). Jāpiezīmē, ka par «māksliniekiem» uzskatīja zeltkaļus, pulksteņu izgatavotājus, grāmatu drukātājus un sējējus.
1861. gadā uz amatu apvienošanās principiem izveidojās Amatnieku biedrība (Gewerker Verein), kuras darbības pamatvirziens bija saimnieciskā un sociālā pašpalīdzība. Biedrība sākumā pati izsniedza aizdevumus saviem biedriem, bet 1888. gadā dibināja avansu un krājkasi (die Vorschuss und Sparkasse der Mitgliender des Mitauschen Gewerker Vereins). Galvenais biedrības princips bija par maziem procentiem izsniegt nelielus kredītus, ko nevar vai negrib dot lielās kredītiestādes. Šī krājaizdevu sabiedrība visā pastāvēšanas laikā līdz 1936. gadam saglabāja amatnieku atbalsta organizācijas raksturu. Citās kredītiestādēs amatnieku īpatsvars bija krietni mazāks par pusi, bet 1936. gadā 1. Jelgavas amatnieku krājaizdevumu sabiedrībā bija 105 biedri (visi amatnieki) un kredītos bija izsniegti Ls 40 920.
1937. gadā Latvijas Amatniecības kameras vadībā uz šīs kases bāzes tika izveidota Jelgavas Amatnieku krājaizdevu sabiedrība, kas apkalpoja Jelgavas, Dobeles un Auces amatnieku biedrību darbības rajonus, tas ir, tagadējā Jelgavas un Dobeles rajona teritorijas. Gewerker Verein bija arī sava «bēru kase» (Die Beerdigungs casse), kuras biedriem tika izsniegti vienreizēji apbedīšanas pabalsti. Biedri varēja būt tikai amatnieki līdz 50 gadu vecumam, izņemot kases dibinātājus. Pēc arhīvu dokumentiem var redzēt, ka šā gadsimta sākumā kase bēru gadījumā izmaksājusi vidēji 200 rubļu. Kasi veidoja biedru un kandidātu iemaksas par attiecīgu nāves gadījumu. Kapitāls tika vairots, naudu ieguldot finansu iestādēs.
Biedrībai bija savs namīpašums ar dārzu Lielajā ielā 28 (tagadējā Pasta ielas stūrī). Lai efektīgāk apsaimniekotu īpašumu, biedrība namu iznomāja veikaliem un darbnīcām, kā arī kinoteātrim «Modern» 30. gadu sākumā. Tur atradās arī krājaizdevumu kases kantoris.
1872. gadā Jelgavas amatnieki, rūpnieki un Kurzemes muižniecības pārstāvji nodibināja Amatniecības biedrību. Tas tam laikam bija raksturīgi vienoties kopīgā darbībā dažādu slāņu un tautību pārstāvjiem. Amatnieku tradicionālās organizācijās neuzņēma ebrejus, bet Gewerker Verein to neliedza. Amatniecības biedrība pēc sava rakstura nebija amatnieku organizācija, kaut arī viens no tās mērķiem bija veicināt un popularizēt amatniecību. To biedrība veiksmīgi realizēja ar amatniecības gadatirgu un izstāžu rīkošanu.
Pirmajā biedrības valdē bija tikai viens amatnieks – grāmatsējējs Hubners. Biedrībai bija savs nams Akadēmijas ielā 37 (līdz 1925. gadam – Palejas iela) ar plašu, skaistu dārzu un brīvdabas estrādi. Nama zāle bija viena no labākajām pilsētā, tādēļ uz tā skatuves uzstājās izcili skatuves meistari.
Biedrības dārza estrādē tradicionāli notika simfoniskās mūzikas koncerti. Lai arī biedrībai bija savas krājaizdevumu un sociālās palīdzības kases, tās darbība šajā jomā nebija tik efektīva kā 1. Jelgavas amatnieku biedrībai.
1936. gadā biedrībā no 134 biedriem tikai 13 bija amatnieki. Biedrības priekšsēdētājs bija veterinārārsts Ernests Lilienblūms. Valdē vispār nebija neviena amatnieka, tāpēc biedrība uzskatīja, ka tā nav saistīta ar amatniecību un nevēlējās pakļauties likumam per Amatniecības kameru. Bet par šo posmu amatnieku organizāciju vēsturē stāstīsim citreiz.
