Studenti nekad nav bijuši nevaldāmi uzdzīvotāji, un, ja kāds to apstrīd, tad viņš ir piesātinājis apziņu ar baumām.
Lekcijas, semināri un laboratorijas darbi aizpildīja mūsu dzīvīti no pirmdienām līdz sestdienu pusdienlaikiem, tad – sestdienas vakars, visa svētdiena – brīvība! Ar ko šīs garās stundas aizpildīt? Bija jau sportotāji, bija pieejams stadions pie fakultātes, kāds vakaros «dīdījās» dramatiskajā pulciņā, kāds dziedāja korī, kāds bija meties uz dejošanu, bet tas tomēr bija studentu mazākums. Pārējiem prasīt prasījās izlocīt lekciju laikā nosēdētās kājas, tātad plāns kopīgs – deju vakari.Meža fakultātē šajos vakaros spēlēja Rūdolfa Šteina orķestris – jauks un skanīgs –, taču sanākušās dāmas bija mūsu pašu fakultātes meitenes, jau ikdienā skatītas līdz apnikumam. Mums vajadzēja svaigas asinis!Pusstops uz trimAiziesim pie ekonomistiem, mēs izlēmām kādā sestdienas pievakarē. Mēs – tie bijām es un pāris vidusskolu beigušie, visi vēl pirmkursnieki. Mērķis mums bija nenovirzāmi skaidrs, taču galviņas mocīja cits svarīgs jautājums – varbūt pirms dejām vajadzētu iedzert? Man, kaut armijas gadus izgājušam, šajā ziņā nebija nekādas pieredzes, abi vidusskolnieki atzinās, ka savos izlaidumu vakaros gan esot nopirkuši pāris vīna pudeļu uz visu klasi (atkārtoti atgādinu, ka stāstu par piecdesmito gadu nogali!). Šāda pieredze mūsu gadījumam bija nepiemērota, un mēs trīsbalsīgi nolēmām – vienu pusstopu pa visiem! Par to vienojušies, uzsējām krāšņas kaklasaites un devāmies uz veikalu «Pie Mārītes» tagadējā Akadēmijas ielā (pašlaik tur tirgo makšķerēšanas piederumus). Mārīte šņabi deva, jo vēl nebija ieviesta talonu sistēma, šņabis nebija dārgs, un no mūsu ieplānotajām finansēm vēl iznāca arī desas līkums.Sevi šādi bruņojuši, aizgājām līdz «Academia Petrina», kur tajos laikos atradās Zinātniskā bibliotēka. Glāzīšu mums nebija, viens kolēģis norāva pudeles aizbāzni, uzsauca kaut kādu tostu un «no kakliņa» iepurināja sevī brangu klunkšķi. Pienāca arī mana kārta, mazliet iedzēru un jutu, ka iekšās kāds it kā būtu ievēlis bomi. Tikko uzlēkušā mēness vietā virs pareizticīgo katedrāles drupām parādījās tā dubultnieks, un nospriedu: štrunts par dejām, iešu un likšos gultiņā. Līdzīgās domās bija arī abi mani kolēģi, un knapi aizsākto pudeli mēs iebāzām kāda lielgabala stobrā (toreiz pie «Petrinas» tādi bija trīs). Mani «pudeles brāļi» pa Raiņa ielu gan devās uz ekonomistu dančiem, bet es, savā gultiņā laimīgi nokļuvis, uzreiz aizmigu. Sapņos dejoju ar gaišmatainu zemes ierīkotāju meiteni un biju patiesi laimīgs.Torte par simt vienkapeikāmNeapgūta izpriecu vieta mums bija Dzelzceļnieku kultūras nams – celtne, kas piekļaujas Stacijas parkam. Mūsu rīcībā esošās ziņas vēstīja, ka tur ne tikai dejojot, bet arī regulāri un smagi kaujoties: krievi ar latviešiem, krievi ar krieviem utt. Kauties mums negribējās, tādēļ šim namam metām līkumu.Vecajā kultūras namā publika gan bija latviska, taču telpas visai šauras. Atceros 1960. gada Jaungada balli, kurā nezin kā bijām iekūlušies. Kādā brīdī vakara vadītājs uz skatuves uznesa lielu torti, nolika uz paaugstinājuma un paziņoja: «Torti dabūs tas, kurš pirmais atnesīs 100 vienkapeiku!» Varu piebilst, ka tajā laikā vienkapeikas par naudu neviens neuzskatīja (biedrs Brežņevs bija solījis nākotnē sērkociņus dot par brīvu!) un tās neuzskaitītas mētājās mūsu naktsskapīšu atvilktnēs. Torti mums vajadzēja, tādēļ lielā barā metāmies uz «kojām» un sākām apvienot savus kapeiku krājumus. Pagāja apmēram stunda, taču pa to laiku kāds mūs bija apsteidzis. Savus tagad jau nevajadzīgos krājumus stipru vārdu pavadījumā ielingojām sniegā. Vakara prieks bija izjaukts.Pārkāpums: padomju students restorānāPilnīgi neapgūts bija palicis restorāns «Lielupe». Tā nedrīkstēja būt. Uz turieni kādā ziemīgā svētdienas vakarā devāmies četratā. Jau bija pavēls, taču galdiņu ieejas durvju tuvumā mēs dabūjām un pasūtījām tradicionālās kotletes un pa pudelei alus. Restorānā jau ņudzēja iereibusi jaunatne: dažs klīda no galdiņa pie galdiņa un pacienājās; tā laikam bija savstarpēji pazīstama standartpublika. Mēs lēni sūcām savus aliņus un vērojām publiku. «Varbūt vajadzētu iet uzdejot?» kāds ieteicās. «Ko tu!» otrs atsaucās: «Prātīgāk būtu doties mājās, jo viens otrs jau uz mums sāk šķībi skatīties.» Šī doma likās prātīga. Mēs samaksājām rēķinu, veicīgi apģērbāmies un izgājām ārā. Taču piekalnītē uz Lielās ielas pusi mūs jau gaidīja krietns jaunekļu un skuķēnu bariņš. Galvas ierāvām mēteļu apkaklēs un vienotā solī virzījāmies caur šo drūzmu, līdz kāds asinskāri iesaucās: «Sitiet studentus!» Es, skriedams, cik spēka, un vairs nedomādams par saviem biedriem, drīz vien nokļuvu līdz Annas baznīcai. Man pretī no milicijas puses aiztraucās «Melnā Berta». Neviena netraucēts, drīz vien jau biju Dobeles ielas kopmītnes zālē un sāku gaidīt savus ceļabiedrus. Tie cits pēc cita ieradās pēc kādas stundas: vienam vaigus rotāja asiņojošas brūces («Tā ragana ar nagiem!»), otram acs zaigoja vijolīšu zilumā, trešais, ne vārda nerunādams, izģērba ķermeņa augšdaļu un pagrieza mums muguru. Tajā trīs vietās asiņoja sīki caurumiņi, katrā vietā pa četri. «Ar dakšiņu,» cietušais komentēja. Nākamā bija pirmdiena, un jau no pulksten 9.15 sēdējām lekcijās. Pirmajā starpbrīdī dekanāta sekretāre mūs uzaicināja pie dekāna. Tur sēdēja spožuzplečains un zvaigžņots milicis un uzlūkoja mūs kā kādus zooloģiskā dārza eksponātus. Mūs aizveda uz miliciju, lai konfrontētu ar vakardienas kaušļiem. Izrādījās, ka neviens no mums nav vainīgs pie sadauzītiem žokļiem un nozilinātām acīm. Cīņas karstumā čaļi bija villojušies savstarpēji. Bet stipendiju uz otru semestri mums tomēr atņēma. Padomju students restorānā – tāda bija šīs darbības motivācija.Šaudīšanās «Dzirkstelē»Tā mēs pamazām bijām iepazinuši visas tālaika Jelgavas izklaides vietas («Tonuss» un «Jelgavas baltie krekli» vēl nevienam pat prātā nebija ienākuši).Vēl daži teikumi par «Dzirksteli». Šo «kafūzi» atklāja kādus gadus vēlāk, un tas laikam bija paredzēts no laukiem iebraukušo cilvēciņu laika aizpildīšanai, tādu vai citādu autobusu gaidot. Dienā tur deva paēst, iekost kādā bulciņā un iedzert glāzi kompota, bet svētdienu vakaros spēlēja mazs orķestrītis un laistīja arī alkoholiskos dzērienus. Viens no mūsu fakultātes studentiem tur piepelnījās, dziedādams tā laika šlāgerus. Pēc viņa (Mārtiņa) stāsta, kādā svētdienā «Dzirkstelē» izcēlusies šaudīšanās (krievu virsnieki jau bez pistoles laikam pat uz tualeti negāja). Mārtiņš, šīs briesmas sajuzdams, gandrīz stundu bija nekustīgi nosēdējis zem kafejnīcas galdiņa, kamēr Jelgavas miliči ieradušies ar nopietnākiem šaujamajiem. Pēc pāris dienām mēs aizgājām apskatīt «kaujas lauku» – bija jau kādas ložu pēdas griestos, bet to, vai bijuši arī ievainotie vai kritušie, atklātībā neviens nepavēstīja.Tādas ir atmiņas par seno gadu izklaides iespējām mūsu pilsētā. No tām tomēr jāsecina, ka studenti nekad nav bijuši nevaldāmi uzdzīvotāji. Ja kāds to apstrīd, tad viņš students nekad nav bijis vai arī piesātinājis apziņu ar baumām.
