Pirmo reizi izbaudījis ziemas copi Peipusa ezerā, LLU students Krišjānis Karabeško marta vidū plāno turp doties vēlreiz. Citiem bļitkošanas iesācējiem viņš iesaka parūpēties par siltu apģērbu, labiem apaviem un zivju piebarošanu.
«Ziemā nekad makšķerējis nebiju. Draudzenes tētis pastāstīja, ka brauks uz Peipusu, pieteicos līdzi,» stāsta Krišjānis, kura ceļš uz Igauniju veda caur Balviem, kur dzīvo draudzenes ģimene. Apmēram 240 kilometru ceļu makšķernieki mēroja caur Alūksni, Veclaiceni, tālāk caur Tartu, nonākot Ninā. Students gan smej, ka ceļā gulējis, tāpēc īpašus dabasskatus kaimiņu zemē nav baudījis.«Pie ezera piebraucām vieni no pēdējiem, automašīnu atstājot laukumā pie baznīcas. Pārsvarā varēja redzēt auto ar Latvijas un Igaunijas numurzīmēm. Kādu pusstundu gājām pa ezeru, līdz izvēlējāmies sev makšķerēšanas vietu,» stāsta Krišjānis. Puisis atklāj, ka vietējie bļitkotāji piedāvā arī īpašu pakalpojumu – samaksājot desmit eiro, var sēsties kamanās, kuras velk vēl Padomju Savienībā ražotās automašīnas. Paši izlēmuši makšķerēt kādus divarpus kilometrus no krasta, jo ezermalā bija daudz vižņu. Izvēlētajā makšķerēšanas vietā dziļums varētu būt ap septiņiem metriem, ledus biezums – līdz pusmetram.Krišjānis stāsta, ka pirms ķeršanās pie makšķerkāta tika apmācīts, kā pagatavot ēsmu, ko makšķernieki sauc par «sviestmaizi». «Liku divus mušu kāpurus, trīs odu kāpurus jeb motiļus. Draudzenes tētis gan ne visus noslēpumus man pastāstījis, viņš, piemēram, zivis piebarojis ar auzu pārslām,» smej students, kurš iepriekš makšķerēšanas māku apguvis vien ezeros Ventspils apkārtnē un ar lieliem lomiem lepoties nevar. Pirmais loms vienā no trim Krišjāņa sagatavotajiem āliņģiem nelika gaidīt ilgi.Lai arī pieredzējušie bļitkotāji atzinuši, ka no Krišjāņa liels makšķernieks nesanāks, jo viņš visas iespējamās ūdens peļķītes uz ledus apgājis un arī rokas puisim sala, Krišjānis ir gatavs uz lielo ezeru doties arī marta vidū, lai pārspētu savu pirmo ziemas lomu – vairākus desmitus raudu, asaru un vienu ķīsi. «Galvenais ir silts kombinezons vai bikses un jaka, cepure, cimdi, ūdensnecaurlaidīgi apavi. Daži, lai nodrošinātos pret puteni, vēju vai lietu, izmanto arī plēvi vai telti. Arī mums telts bija, bet mēs to izmantojām tikai tējas dzeršanai,» citiem iesaka Krišjānis.
