Izlasot «Zemgales Ziņās» pensionāra Pētera Miļūna rakstu (28.02.2012.), sapratu, ka viņam referendums atkal neko nebūs iemācījis. Pēc autora stāstītā iznāk, ka par Latvijas neatkarību savā laikā iestājušies vienlīdz kā latvieši, tā krievi un pret neatkarību arī tāpat. Viņam acīmredzot kvantitatīviem rādītājiem nav nekādas nozīmes. Tad paliek jautājums par LTF un IT. Vai arī tajās dalībnieki sadalījās tik kristīgi? Tālāk mūsu pensionārs savu domu risina tādā pašā «Saskaņas centra» garā. Pamatnācijas vainas dēļ esot pazaudēta liela daļa mazākumtautību pilsoņu un nepilsoņu. Tas vēl būtu mazākais, ka mēs jaucam mazākumtautības ar kolonistiem. Nezinītim varu atgādināt, ka Latvijā pie mazākumtautībām varētu pieskaitīt vienīgi lībiešus un čigānus. Tas, ka mēs uz padomju laikā iepludinātiem cilvēkiem attiecinām tos pašus noteikumus (izņemot vēlēšanu tiesības nepilsoņiem, ko viņi var labot naturalizējoties), ko uz minoritātēm, ir pamatnācijas liela pretimnākšana, kāda nav bijusi nekur citur pasaulē un par ko viņi ir tik nepateicīgi kā nekur citur pasaulē. Kas attiecas uz pamatnāciju, tā varētu uzņemties atbildību par nepamatnāciju, ja tā būtu kungs savā zemē, kā to vēlējās Vilis Plūdons. Diemžēl, pateicoties pašu latviešu politiķu pūlēm, tā nav noticis. Par to liecina kaut vai nule notikušais referendums. Turklāt kādu atbildību var uzņemties latvieši, ja visās lielākajās Latvijas pilsētās tieši viņi ir minoritāte? Bet mūsu pensionāram tas viss laikam liekas dabiski. Manuprāt, padomju laikā iepludinātie migranti nav vienkārši iebraucēji. Parastie iebraucēji, kas te, piemēram, ieceļo mūslaikos un kādu laiku te uzturas, nekaunas iemācīties valsts valodu un cienīt Latvijas likumus, ko daudzos gadījumos nevar teikt par ieceļotājiem no Austrumiem. Austrumnieki bieži vien ir palikuši tādos uzskatos, ka viņi mums, aborigēniem, atveduši kultūru un pārticību. Viņi nav te braukuši mācīties mūsu valodu, bet mācīt savu. Es gribētu redzēt, kā mūsu pensionārs integrēs tādus lindermaņus, ždanokas vai giļmanus. Šādiem tipiem iedosi mazo pirkstiņu, viņi paņems visu roku. Un kā tad vispār latvieši viņus visus ir atgrūduši? Neiedeva pilsonību, iedrošinājās savu valodu pasludināt par valsts valodu? Bet pilsonība ir pat daudziem valsts ienaidniekiem. Un, ja Miļūnam krievu valoda patīk labāk par latviešu, tad viņu par to cietumā neliks. Tāpat kā SC vai PCTVL Miļūnam lielākie ienaidnieki ir nacionālā spārna politiķi. Par to, ka uzdrošinās aizstāvēt savas tautas intereses un līdz ar to «tracināt cittautiešus». Tikai mūsu nacionālisti esot vainīgi, ka padomju laikā likumīgi ieceļojušo bērni nobalsoja par krievu valodu. Droši vien, ka pats arī balsoja «par». Iznāk, ka tad, ja no nacionāļiem izdotos atbrīvoties, miers, saticība un labklājība būtu mājās. Visa nelaimes sakne – ja bija okupācija, tad vajadzēja sekot (kā Indijā vai Alžīrijā) arī deokupācijai. Bet latviešu padomju politiķu (LC & Co) dēļ tā nenotika. Bet Miļūnam tāpat kā SC okupācija bija (varbūt viņam nebija?), bet okupantu nav. Kur viss izrādās brīnišķīgi – it kā nav bijusi ne Latvijas okupācija, ne deportācijas, ne pārkrievošana. Latvijā viss norisinājies dabiski vēsturiskā ceļā. Jābrīnās vienīgi par to, ka Miļūns vēl līdz šim nav kļuvis par SC vai PCTVL deputātu. Bet varbūt biedrs pošas uz topošo Lindermana partiju?Ar šo rakstu es negribu apvainot tos nelatviešus, kas ir lojāli mūsu valstij.
