No rītdienas Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas galerijā būs skatāma Laines Kainaizes gleznu izstāde, bet ar pašu mākslinieci varēs tikties 12.martā pulksten 15.
«Man ļoti patīk gleznot. Tas dzen. Tā ir bauda un vēl vairāk. Gleznošana mani ir apbalvojusi ar atklāsmēm, cilvēkiem, vietām, notikumiem, iekšējo un ārējo kustību, pilnības un laimes izjūtu,» tā kādā izstādes anotācijā rakstījusi māksliniece L.Kainaize.Pilnības un laimes sajūta jaušama vai katrā viņas gleznā. Dramatiskākas intonācijas tikai šad tad parādās sižetā vai visbiežāk krāsu salikumos. Tomēr lielākoties L.Kainaize priecājas par dzīvi, par ceļu, kas vijas pāri kalnam un aiztek tālēs, par baznīcu, kas slejas starp kokiem pakalnā vai Daugavas malā un kāpj pretim debesu jumam, par cilvēkiem, kuri kopj mājas soli. Nekā mākslinieces darbos nav sadomāta, «sagūderēta». Viņa rāda mums Latviju, kurā neatšķetināmā kamolā šodiena savijusies ar bijušo. Dažbrīd liekas, ka L.Kainaize krāsu un tēlu valodā stāsta teiksmu par mūsu kopējo dzimteni, tās neatvairāmo skaistumu. Mēs esam šīs teiksmas galvenās personas. Teiksma rodas to pašu acumirkli un ap mums, mūsos. Tādēļ gleznās ir šis laimes noskaņojums, miers un harmonija. Pēdējos gados mākslinieces pasaule ir paplašinājusies, apceļojot tuvākas un tālākas zemes un ieraugot sev nozīmīgo svešā malā. Viņa vēsta ļoti vienkārši, atmetot sīkumus, sadzīvisko, vienmēr gleznojot ar siltām krāsām un atrodot neuzkrītošu kompozīciju. Viņas darbi ir pilni maiguma un labestības. Šķiet, ka L.Kainaize zina laimes formulu – tās atslēgas vārds ir mīlestība.Māksliniece labprāt glezno dabā, kas viņai dod enerģiju un spēku. Dabā ieraudzīti sižeti un tēmas jaunām iecerēm, rasta iedvesma un apjauta par dzīves jēgu, arī apgarotība un dvēseles skaidrība. Viņa savu dzīves un mākslas ceļu iet, kopjot mūsu tonālās glezniecības tradīcijas.
