Sieramuiža – pilsētas rajons applūstošā teritorijā ar smagu vēstures mantojumu.
Sniegaina žļurga, nikns, gar drāšu žogu skrejošs suns, pārdesmit šauru ieliņu ar zemes segumu, gar kurām sarindojušās dārza mājas. Daža pārbūvēta par ziemas vasarnīcu. Vairākas tukšas būvniecības buma laikā tapušas savrupmājas, pelēkas palieņu pļavas, kas starp Platoni un Vircavu stiepjas līdz pat Lielupei – tāda šopavasar izskatās Sieramuižas apkaime. Tā ir pastāvīga mājvieta vairākiem simtiem jelgavnieku, vasarās šejieniešu skaits vismaz dubultojās.«Rīgas muļķi» un līdz asarām savējie Sieramuižas rajonu vieno Staļģenes iela, pa kuras asfalta ielāpiem plikšķinādams kursē 7. autobuss. Pieturā satiktā jaunā sieviete ar diviem mazuļiem pašironiski stāsta, ka pieder pie tā sauktajiem «Rīgas muļķiem». Ģimene šurp no Rīgas pārcēlusies pirms diviem gadiem. Konsultējoties ar lietpratējiem un ņemot hipotekāro kredītu bankā, nopirkta neliela māja. Toreizējos pilsētas plānos Sieramuižas apkaime bijusi norādīta kā perspektīvs savrupmāju rajons. 2010. gada pavasara palos ūdens pacēlies, līdz ēkas slieksnim atstājot trīs centimetrus. «Pēc plūdiem aģentūras «Pilsētsaimniecība» mājas lapā parādījās koriģētas applūstošās teritorijas. Tajās tagad atrodas arī mūsu māja. Banka periodiski pārskata ķīlas vērtību, un tagad var iznākt, ka māja būs mazāk vērta, nekā bijām rēķinājušies,» bažīgi teic jaunā jelgavniece. Viņa domā, ka pašvaldībai vajadzētu iestāties par radikāliem risinājumiem pilsētas aizsardzībā pret plūdiem – būvēt dambi, pavasarī ar ledlauzi lauzt ledu. Pensionāru Gaļinas un Viktora Mahunovu siltinātā vasaras māja atrodas Sieramuižas ielā. Tur reljefs ir vismaz nepilnu metru augstāks nekā applūstošajā zonā. Lielajos palos ūdens māju nav sasniedzis. Pavasaros gan dārzā slapjš esot līdz Jāņiem. Uz Sieramuižu pāris pārcēlies pirms desmit gadiem. Dēls ar ģimeni dzīvo pilsētā. «Māte pirms nāves man teica: «Dēls, nekad nepārdod dārzu!» Tā mēs te saimniekojam un jūtamies labi,» ar asarām acīs stāsta V.Mahunovs, kuram pašam šogad aprit septiņdesmit. Ziedus nolika pie mājas sliekšņaŅina Zusāne ir Sieramuižas ielā vienīgās daudzdzīvokļu mājas vecākā. Viņa tur dzimusi un augusi. Vienas no pirmajām atmiņām Ņinai saistās ar 1956. gada pavasara paliem, kad karavīri ar amfībiju piegādājuši pārtiku un istabā stāvējuši miltu un makaronu maisi. Viegli Ņinai neklājas arī tagad. Jau ilgāku laiku nav darba. Taču sieviete cīnās, nepaļaujas uz bērnu palīdzību. Pirms diviem gadiem viņa iegādājusies gotiņu, kas drīz nāks slaucama. Divstāvu māja, kur dzīvo Ņina, būvēta pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, agrāk tā piederēja Sieramuižai, kas bijis baltvācu īpašums. Vecie pagrabi liecina, ka tur tiešām darināts siers. Govis ganītas palieņu pļavās. Taču kopš Otrā pasaules kara Sieramuižas vārdam ir traģiska pieskaņa. Laika posmā starp 1941. un 1944. gadu nacisti tur bija ierīkojuši ieslodzīto nometni. Ņ.Zusāne rāda nomelnējušus ložu caurumus mājas koka sienā. Ņinas brālis pilsētas domes deputāts Anatolijs Ļitvinovs, kurš tagad dzīvo Jelgavā, reiz bērnībā esot atradis kokā ieaugušas kāju važas, ko viņš aiznesis uz muzeju. Ņina stāsta, ka padomju laikā 9. maijā, kad tika svinēta uzvara pār fašistisko Vāciju, Sieramuižā pulcējušies bijušie ieslodzītie, ar autobusu vesti skolēni un turpat mājas galā nolikuši ziedus. Patiesība politizēta un neskaidraVēsturnieks Andris Tomašūns teic, ka padomju propagandas tiražētajam faktam, ka 1941. gada 14. oktobrī netālajā mežā pie Meža kapiem un Nikolaja stigas tika nošauti 179 Sieramuižas cietumnieki, nav dokumentāla apstiprinājuma. «Kāda jēga bija nogalināt ieslodzītos, ja tos varēja izmantot darbos,» spriež vēsturnieks. Taču viņš atzīst – ieslodzīto liecības runā par to, ka masu slepkavības minētajā datumā varēja būt notikušas. Viens no šiem lieciniekiem bijis Arnolds Cīrulis (1915 – 1981). Jelgavnieks Uldis Pudelis atceras viņu kā solīdu vīru, kurš pēc kara Dobelē strādāja par laikraksta korespondentu. A.Cīrulim izdevās izbēgt brīdī, kad mežā tika slepkavoti ieslodzītie. Viņa literāro mantojumu trīs grāmatās izdevusi meita Alma Zusāne. Viņa stāsta, ka tēva vienīgais «noziegums» nacistu priekšā bija tas, ka viņš 1940. gadā padomju laikā strādājis par rakstvedi. Par līdzīgu «noziegumu» apcietinājumā nokļuva jelgavnieks Jānis Meijers (1898 – 1943). Kā stāsta pensionētā skolotāja Dzintra Meijere, viņš bijis viņas tēva brālis – vīrs ar skaistu rokrakstu un jūtīgu dvēseli. 1932. gadā J.Meijeram iznāca dzejoļu krājums «Neizsīkstošais avots». Viņš sarakstījis tā saukto Sieramuižas himnu, kurā minēts, ka nometnē nīkst trīssimt ieslodzīto. Šis skaitlis, iespējams, no J.Meijera dzejoļa ieceļojis vairākās publikācijās. Dz.Meijere atceras, ka 1944. gadā īsi pirms kara beigām pie viņas vecāsmātes Saldū ieradies kāds ieslodzīto apsargs, kurš bijis liecinieks tam, ka pēc bēgšanas no Vecsaules purva kūdras raktuvēm J.Meijers par biedinājumu citiem nošauts. «Viņš minēja arī slepkavas vārdu, taču es tālāk to negribu teikt,» piebilst Dz.Meijere.
