Inspektore Jeļena Visocka: «Darba kabinetā pretī sēdējuši arī mani bijušie audzēkņi».
Vēl pirms dažiem gadiem Jeļenas Visockas darbs ritēja nelielajā Teteles skoliņā, kur viņu ik dienu uzlūkoja daudz zinātkāru acu pāru. Pēc studijām Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē smaidīgā sākumskolas skolotāja atgriezās savā skolā, lai tur paliktu un strādātu izvēlētajā profesijā. Vēlāk dzīve «apmeta kūleni» – pieņemot piedāvājumu strādāt policijā, viņa bija gatava jaunam izaicinājumam. Šogad aprit septiņi gadi, kopš skolotājas arods nomainīts pret nepilngadīgo lietu inspektores darbu. Uz Jeļenas darba galda vāzē rotājas ziedi, kas viņai ir ļoti mīļi. Tāpat kā bērni, kuriem tik ļoti gribas palīdzēt un bez kuriem viņa savu dzīvi nespēj iedomāties. Jauna dzīves garša«Par skolotājas profesiju esmu sapņojusi visu mūžu, kopš sāku mācīties skolā. Viss, kas saistīts ar bērniem, man ir mīļš. Pēc 15 gadu darba skolā sapratu, ka šajā profesijā esmu sevi izsmēlusi un dzīves garšai vajadzīgs kas pavisam jauns. Valsts policija darbā aicināja inspektoru. Piedāvājums man likās vilinošs, jo darbs bija saistīts ar bērniem. Gluži par iecirkņa inspektori varbūt nebūtu gājusi strādāt,» viņa smaida, bet jaunais piedāvājums šķitis kā iepriekšējā turpinājums, tikai citā izpausmē. Jeļena strādā ar jauniešiem un pusaudžiem, kas pārkāpuši likumu. Izskata iesniegumus, meklē pazudušus bērnus, tādus, kas mūk no mājām un ģimenēm, klaiņo. Skolās viņa vada drošības dienu pasākumus. Vecāku aizņemtība, audzināšana, pusaudžu vecums ir faktoru kopums, kādēļ nepilngadīgie nonāk likumsargu uzmanības lokā. «Ja bērns kaut ko izdara, tad noteikti ģimenē ir kādas problēmas. Protams, mūsu uzmanības lokā ir arī labu un turīgu ģimeņu atvases. Ar saviem bērniem jārunā, jādzīvo viņiem līdzi. Esam dzirdējuši vecākus stāstām, ka darījuši visu iespējamo bērna labā, bet viņš vienalga palaidņojas. Jā, iespējams, viņam nekā netrūkst, bet mājās bērns nav saņēmis no vecākiem pašu elementārāko – uzmanību. Varbūt vecāki viņu nav uzklausījuši, kādā brīdī sapratuši, un viņš meklē sev draugus uz ielas. Un – kur ielas bērni, tur problēmas,» atzīst Jeļena.Policistei darbā lieti noder viņas pedagoģiskā pieredze, jo ar bērniem jāprot strādāt, runāt un saprast viņus. «Es nekautrējos stāstīt, ka kādreiz esmu bijusi skolotāja un kā pašai klājies skolā. Diemžēl darba kabinetā man pretī sēdējuši arī mani kādreizējie audzēkņi – ne daudz, bet ir bijuši, un tas ir ļoti skumji,» atzīst Jeļena. Viņa atceras, cik sākumā bijis grūti sodīt bērnus: «Manī bija izveidojusies kaut kāda barjera – es varēju izrunāties, kāpēc viņš tā darījis, sastādīt protokolu, bet sodīt – tas man bija ļoti smagi. Kamēr tiku tam pāri.» Bez skolas un bērnu priecīgajām balsīm Jeļena tomēr nespēj iztikt. Drošības dienas pasākumi skolās un bērnudārzos ir kā atelpa no ikdienas «smagajām lietām». «Kad skolēniem lasu lekcijas, mani pārņem siltas sajūtas un sava veida nostalģija pēc skolas. Bet kā skolotāja tajā atgriezties laikam nevēlos, vismaz pagaidām,» viņa iegrimst pārdomās. Padomdevēji un kritizētāji Jeļenas ģimenē izaudzināti divi bērni. Dēls Vladimirs vecāku mājas jau atstājis un strādā apkalpojošajā sfērā. Meita Alīna šogad absolvēs Jelgavas Valsts ģimnāziju un plāno studēt veterināriju. «Es vienmēr esmu rēķinājusies ar savu bērnu viedokli, arī tad, kad viņi bija vēl pusaudži. Viņi ir mani lielākie atbalstītāji, vērtētāji un kritizētāji. Vīrs un bērni respektēja arī manu profesijas maiņu, un man tas bija svarīgi. Es vēlējos, lai kāds no bērniem kļūst par pedagogu, bet viņi teica – nē, un es respektēju šo izvēli,» stāsta Vladimira un Alīnas mamma.Visocku ģimenē daudzas lietas allaž pieņemtas kā pašsaprotamas. Kad bērni bija mazi, katram bija savi pienākumi un atbildība. Mājās vienmēr bijis kāds dzīvnieks, par ko vajag rūpēties. «Arī tagad mums mājās Jelgavā ir divi suņi – viens maziņš mīlulis, otrs jau nopietns šķirnes suns, kuru vedam uz izstādēm. Kad runāju ar vecākiem, ne reizi vien iesaku viņiem padomāt, lai bērnam jau no mazotnes ir kāda atbildība, rūpes, pienākumi, lai, atnākot no skolas, viņam nebūtu vēlēšanās klaiņot, lai mazāk ir brīvā laika, bet vairāk nodarbošanos,» stāsta Jeļena. Viņa arī atgādina, ka vecākiem jābūt ļoti uzmanīgiem ar vārdiem. Nepadomājot un pasakot bērniem ko skarbāku, vēlāk to var nākties rūgti nožēlot. Pusaudži katru vārdu uztver īpaši jūtīgi. Šarms un formaPlašajā Jelgavas policijas kolektīvā vairākums ir vīrieši, bet darbā ar bērniem – tikai dāmas. Jeļena kolēģiem velta uzslavas, atzīstot, ka sievietes nekad netiek aizmirstas, nekad nav palikušas neapsveiktas. Arī vakar, 8. martā, vīrieši nāca un sveica kolēģes ar ziediem. «Man šie svētki vairāk saistās ar sauli un pavasari, bet vienalga ir ļoti patīkami, ka vīrieši mūs atceras un novērtē,» smaida inspektore. Jeļena ir ļoti patīkama sarunu biedre. Sievišķīgais balss tembrs, šarms un apburošais smaids liek aizdomāties, kāds ir viņas sievišķības noslēpums. «Sievietei par sevi jārūpējas katru dienu, un šarmam ir liela nozīme. Tas, kā sieviete sevi kopj un parāda sabiedrībā, ir daļēji viņas veiksmes atslēga. Man katrs rīts sākas ar pusstundas skrējienu un vingrošanu. Skrienu, lai labi izskatītos, veselības dēļ, un arī darbs vienmēr liek būt teicamā fiziskajā formā. Mans darbs saistīts ar cilvēkiem, un arī bērnam patīk, ja sarunas laikā pretī sēž patīkams un glīts cilvēks,» pārliecināta Jeļena. Runājot par sievišķīgām lietām, viņa piebilst, ka Jelgavas policijā strādā stipras un skaistas sievietes. Mūsdienu meitenēm daudz kas vienām jāiznes uz saviem pleciem. Policijas uzmanības lokā ir daudz mammu, kuras vienas audzina bērnus, un diemžēl ir arī vecāku aizmirsti bērni.Atgriezeniskā saiteJeļena atceras satraukuma brīdi, kad pirmo reizi uzvilkusi policistes formastērpu. «No daudziem esmu dzirdējusi, ka tas man piestāv, un sajūtas ir pavisam citādas. Forma uzliek arī lielu atbildību – tu nevari iet pa ielu kaut kā, uz tevi skatās kā uz piemēru, visam jābūt estētiski un vizuāli kārtībā,» viņa secina un turpina: «Nav tā, ka, izejot no policijas ēkas, kļūstu par citu Jeļenu. Uz ielas arī esmu policiste. Kādreiz man meita aizrāda: «Mamma, es ar tevi nekur vairs neiešu», «Mamma, nevajag nevienam neko teikt!», bet, ja es redzu, ka stundu laikā uz ielas ir bērni, vai manu kaut ko aizdomīgu, eju klāt aprunāties. Arī mans telefons ir ieslēgts 24 stundas diennaktī, jo cik nav gadījumu, ka pa nakti jābrauc meklēt bērni, ka ģimenēs, kurās aug mazi bērni, notiek konflikti.»Ir vēl kāda svarīga doma, ko Jeļena atgādina: «Bērns ir savu vecāku spogulis. Kā tu šodien izturies pret saviem bērniem, tā vecumdienās viņi attieksies pret tevi. Uzmanība, uzklausīšana, sapratne un palīdzība – to cilvēks vēlas kā bērnībā, tā vecumdienās.»
