Ja nu kādam studentam ļoti gribējās iedzert ko stiprāku, tad iepriekš bija nopietni jāparēķina, vai nebūs jāiet lasīt tukšās pudeles.
Šoreiz pastāstīšu tikai dažas epizodes no topošo mežsaimnieku studiju laikiem, lai ikvienu pārliecinātu par studējošās jaunatnes šņabja ignorēšanu. Jāatgādina, ka viss manis stāstītais attiecas uz pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām, sešdesmito gadu sākumu.Tolaik «Žiguļu» alus pudele (vienīgais Jelgavā nopērkamais) maksāja 21 kapeiku, kukulītis rupjmaizes («ķieģelītis») – 20 kapeiku, tukša alus pudele pieņemšanas punktā – piecas kapeikas, bet desu un citu gaļas produktu pietika tikai pārdevējiem un viņu paziņām. Studenti barojās ar no mājām atvestiem kartupeļiem un žāvētu speķi, stipendija bija 35 rubļi mēnesī (mācību teicamniekiem – kādi pieci rubļi vairāk). Veikalos bija nopērkams arī šņabis – «Moskovskaja vodka» par 2,85 rubļiem pudele (vēlāk to nomainīja «Kristāldzidrais» par 3,07 rubļiem).Kas gan students būtu bez alus kausa!No manis teiktā jāsaprot – ja nu kādam studentam ļoti gribējās iedzert šņabi, tad iepriekš bija nopietni jāparēķina, cik paliks pāri no stipendijas, cik vēl dienu līdz mēneša beigām un vai nebūs jāiet lasīt tās tukšās pudeles par piecām kapeikām.Bet alus! Jā! Kas gan students būtu bez alus pudeles (kausa) atbilstošā notikumā vai sabiedrībā? Varu nosaukt tikai vācieti Hermani Zudermani, Kēnigsbergas studentu, vai arī Kārli Lapiņu ar topošo agronomu izdarībām Vecaucē, lai alus dzeršanas vēsturiskie aspekti katram būtu skaidri.Trīs pudeles vēl šodien ieraktas meža sūnāsPirmā epizode. Ir 1960. gada pavasaris, maijs, Driksas krastos lapiņas saviesušas alejas kļavas, un tajās briesmīgu troksni sacēluši lieli un mazi putniņi, mūsu pagaidnosaukumā – svīķurbīši. Mēs iekšēji saprotam, ka šie skaļulīši cīnās par savām teritorijām, taču mūsu izpratnē tās ir būtnes, kas mūs, studentus, aicina pamest drūmās kopmītņu istabiņas un doties projām – kaut uz šo pašu putniņu valsti.Tikko esam nokārtojuši sesijas pirmo eksāmenu un sekojam putniņu aicinājumam: nopērkam trīs (!) pusstopus šņabja un dodamies uz Jelgavas centrālo laukumu. Tur nonākuši, pirmā pienākušā autobusa šoferim palūdzam, lai mūs aizved uz mežu.Autobuss aizvizina līdz Langervaldei, tur veicīgi izkāpjam un dodamies mežā. Vai piepaini bērzi, jaunākas eglītes, kaut kādi salapojuši pameža krūmi – viss zaļš un tikpat dziesmots kā pilsētā. Iebrienam labu gabalu mežā, apsēžamies uz nokaltušas egles un izvelkam… pusstopu. Šņabis ir silts un salkans, un mēs to iekašājam sūnās – lai atdziest.Paskatāmies visapkārt. Pavasaris! Un tad kāds no mums iebrēcas – skaļi un nesavaldīgi, it kā viņu visu ziemu kāds būtu iebīdījis klusētājos. Pēc brīža jau brēcam visi – aiz prieka par pavasari un savu jaunību. Putni ir apklusuši – vai nu izjūtot mūsu pārspēku, vai arī aiz bailēm. Saplūcam lielus puķu pušķus un braucam atpakaļ uz Jelgavu. «Tas velna šņabis lai te paliek,» kāds komentē.Rudenī vēl šajā vietā atgriezāmies, taču aprakto šņabi vairs neatradām. Tā tas vēl šodien laikam guļ pie Langervaldes vecā bērza, bet toreiz tas maksāja 2,85 rubļus. Par pudeli.Pēc izrādes pietika ar Vānes klačāmOtrā epizode. Esam mācību praksē Talsos, taču mūsu pienākuma apziņa kādā sestdienā liek doties uz Vāni – Tukuma rajona nomali, kur Jelgavā palikušie kolēģi sarunājuši «Pazudušā dēla» izrādi. Satiksmes autobuss mūs aizved, izrādi nospēlējam, un tad ir čušs – līdz nākamajam rītam. Kultūras nama vadītājs, vecpuisis, gan uz galda uzliek šņabja pudeli un puskukuli maizes, bet mums nav ne mazākās vēlēšanās iedzert. Vietējais džeks mūs baro ar Vānes klačām, un tā mēs sagaidām rīta autobusu. Iekārtojamies aizmugurē – neatvērtais šņabis starp mums –, braucam, snaužam, līdz nonākam Talsos. Tagad vajadzētu iedzert kafiju, nospriežam un, tikai kafejnīcā nonākuši, attopamies: kur mūsu pusstops? Metamies atpakaļ uz autoostu – autobuss vēl stāv, mūsu vietās sēž lauku onkuļi, piesardzīgi atvirzījušies no vientuļās pudeles. Šo atgūto pudeli mēs cēlām galdā prakses noslēguma vakarā, un kolēģi par to izteica patiesu atzinību.«Alkohols atrauj no ģimenes»Trešā epizode. Draudzīgi dzīvojot 1. kopmītnes istabiņā, kādam no mums garo dienu laikā tomēr izdevās kāds neplānots maršruts. No tāda reiz viens mūsu kolēģis atgriezās ar lielu plakātu padusē. «Alkohols atrauj no ģimenes» – vēstīja uzraksts. Tas mums iepatikās, un mēs šo saukli piestiprinājām pie istabiņas sienas. Tas bija iesākums. Līdzīga satura plakātus tirgoja avīžu kioskos, mēs tos sapirkām, un drīz vien mūsu istabiņa pārvērtās par šā temata plašu izstādi. Tālaika māksliniekiem cīņa pret alkoholu un nikotīnu laikam bija iepotēta asinīs – tik ietekmīgi un daudzšķautnaini bija viņu radītie plakāti.Grāmatu – avīžu galds bija arī Meža fakultātes 2. stāva koridorā, un to vadīja Jelgavas pirmskara gadu mēra Friekausa kundze – laipna un sakopusies sieviete. Lasītāj, tev vajadzēja redzēt fakultātes aktu zāli komjaunatnes atskaites – pārvēlēšanu sapulces laikā, kad šajā dienā bija izdots Remarka «Trīs draugi» trešais izdevums. Komjauniešu sasniegumi neturēja līdzās Oto, Kestera un Lenca izdarībām.Bet tad kādā rītā… Komjaunatnes komitejas sekretāre neregulāri «ķemmēja» kopmītnes, dzenot studentus uz rīta rosmi! Komjauniete (tā bija Ilga Staško), ienākusi mūsu istabiņā, uz mirkli sastinga.«Kas jums te par izstādi?» viņa pajautāja.«Ilga, te mēs audzinām paši sevi, lai to pašu darītu ar nākamajiem padotajiem,» es atbildēju.«Blēņas! Prom visu! Es sūdzēšos partijas komitejā,» Ilga attapās un aizcirta mūsu istabiņas durvis.Ne viņa kādam sūdzējās, nekā. Mēs savas dekorācijas nenoņēmām, tās palika nākamajai studentu paaudzei. Bet, vismaz es tā uzskatu, tas atkal bija viens nopietns trieciens šņabotāju kolēģu apziņai.
