Pedagoģe un keramiķe Ilze Emse-Grīnberga par Jelgavas Mākslas skolu un pašas radošajām iecerēm.
Ja neskaita tekstilmākslinieces Ainas Muzes darbu izstādi, ko jebkurš, arī ar skolu nesaistīts interesents var aplūkot Jelgavas Mākslas skolas galerijā, namā Mazajā ceļā 2 valda relatīvs miers un klusums. Tāpat kā citās mācību iestādēs, kur ierasto kņadu šonedēļ nomainījušas pavasara brīvdienas.Šķiet, īsti piemērots brīdis sarunai ar Jelgavas Mākslas skolas direktores vietnieci mācību darbā Ilzi Emsi-Grīnbergu, un ne tikai par skolas šodienu un attīstības perspektīvām, bet arī pašas mākslinieces radošajiem plāniem.– Varbūt maldos, bet, manuprāt, ir iespējami divi varianti: vai nu mākslinieks ir galvenokārt gleznotājs, tēlnieks, grafiķis vai keramiķis un tad dažas stundas vai dienas nedēļā atvēl, lai daļu no iemaņām un prasmēm nodotu tālāk saviem audzēkņiem; vai arī pedagoģiskais darbs ir ņēmis virsroku un prevalē pār radošo. Jūsu gadījums ne visai labi iekļaujas šajā shēmā, jo, būdama aktīva un radoša keramiķe, nu otro gadu vairs neesat «vienkārša» pasniedzēja, bet esat arī uzņēmusies krietnu administratīvo slodzi – esat Jelgavas Mākslas skolas direktores vietniece mācību darbā.Samērs starp radošo darbību un obligāto darbu – sauksim to tā – tik tiešām ir mainījies. Vispirms ir darbs kā pienākums, un radošajai darbībai paliek piektdienas, sestdienas, svētdienas. Tas ir interesants sarunu temats, jo nesen «Ēnu dienā» pāris meitenes no kādas pamatskolas bija atnākušas arī pie manis. Viens no jau iepriekš sagatavotajiem standarta jautājumiem bija – «kā jūs atradāt savu profesiju?», uz kuru man nācās atbildēt kā amatpersonai, jo jaunietes «ēnoja» nevis mākslinieci, bet skolas mācību pārzini.Pati «pie varas neesmu rāvusies», un, godīgi sakot, arī pedagoga darbs agrāk neietilpa manos plānos. Pat vairāk – pusgadu pirms nonākšanas Jelgavas Mākslas skolā kādā privātā sarunā izteicu apmēram tādu frāzi kā «par skolotāju – nu nemūžam!».– Kad kā pedagoģei šeit rit jau astotais gads, droši vien varat arī formulēt, kādas īpašības nepieciešamas Mākslas skolas audzēknim.Vispirms vajadzīga gribēšana. Un tieši pašam audzēknim, nevis viņa vecākiem. Protams, labi, ja viņi parāda šo taku uz skolu, bet bez paša vēlēšanās īstas jēgas šādām mācībām nebūs.– Bet vai tik agros gados (mācības mākslas skolā parasti sāk ap 10 gadu vecumu) vienmēr var apzināt šo gribēšanu?Mums ir ļoti daudz audzēkņu, par ko esam ļoti priecīgi. Tas pierāda, ka gribēšana ir. Ja mākslas skola bijusi tikai vecāku izvēle, bērni agrāk vai vēlāk aiziet. Programma ir pietiekami grūta un sarežģīta – paredzēti pieci gadi (iespējami izņēmumi – ja ir pamatota interese, mācības var sākt arī nedaudz vēlāk vai, gluži otrādi, ar sagatavošanas kursiem, dažus gadus sava programma ir arī vidusskolēniem), kuros vai ik darbdienu pēc nereti nogurdinošām mācībām vispārizglītojošā skolā jāmēro ceļš pie mums, kur tiek apgūta zīmēšana, gleznošana, kompozīcija, veidošana, mākslas valodas pamati un citas smalkas lietas.– Jelgavas Mākslas skola nav nekāds «pulciņš», šeit audzēkņi iegūst nopietnu, ar diplomu apstiprinātu izglītību?Tieši tā. Mūsu skolas absolventi var stāties Rīgas Jaņa Rozentāla vai Dizaina un mākslas vidusskolā, Amatniecības skolā, arhitektos. Ir bijuši gadījumi, kad bez starpposmiem iestājas pat Latvijas Mākslas akadēmijā.– Un daudzi turpina mākslas izglītību?Katru gadu kādi septiņi vai astoņi, kas būtu ap 30 procentu. Domāju, tas nemaz nav slikts rādītājs, jo profesionālais mākslas tirgus ir piesātināts un visai nežēlīgs. Labi, ka top arī nākamie izstāžu apmeklētāji un mākslas sapratēji. Esmu pārliecināta, ka mākslas izglītība jebkuram domājošam cilvēkam dara tikai labu.– Arī mūsu sarunā neviļus esam ievērojuši amata diktētās proporcijas – līdz šim runāts tikai par skolu, nemaz par jūsu radošo darbu.Tā jau nav, ka keramika būtu pamesta gluži novārtā – 20. martā būs izstādes atklāšana Porcelāna muzejā Rīgā. «Smalkās radības». Tēma – pavasaris, kukaiņu mošanās un viss ar to saistītais. Neesmu redzējusi nevienu no kolēģu darbiem, bet domāju, ka nosaukums ir ļoti ietilpīgs, jo ar radībām var saprast gan pašas būtnes, gan procesu.– Dzirdēju, ka pošaties pāris mēnešu radoši pastrādāt Somijā.Jā, aprīlī un maijā ir tāda iecere, par ko man lielā mērā jāpateicas savam skolotājam keramikā Pēterim Martinsonam. Ar keramiku gan diez vai sanāks nodarboties. Tur būšot ne tikai mākslinieki, bet arī mūziķi, literāti un citas radošas personības. Arī pati domāju zīmēt un pastrādāt ar aizsāktajiem tušas darbiem, bet par to labāk runāt pēc atgriešanās.
