«Vislabāk iedzīvotāju informēšanā darbojas veikalu durvis un stabi,» šonedēļ, piedaloties «Ziņu» organizētajā diskusijā par daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas jautājumiem, atzina «Jelgavas novada KU» vadītāja Antra Alksne. Tā viņa komentēja jautājumu par to, kā uzņēmums līdz iedzīvotājiem nogādā informāciju par komunālo pakalpojumu un ar to saistīto maksājumu būtību. Jelgavas novadā līdz pat pagājušajai vasarai iedzīvotāji maksāja nevis par patērēto, bet gan par «man pienākas» ūdeni un daudziem citiem pakalpojumiem. A.Alksne apņēmusies šo pagājušā gadsimta beigām raksturīgo situāciju mainīt. Māju apsaimniekotāji atzīst, ka nereti nākas izmantot «pātagas un pīrāga» metodi – ja iedzīvotāji nav gatavi paši lemt par savu īpašumu un celt maksu par apsaimniekotajiem kvadrātmetriem, viņiem tiek liegtas iespējas veikt lielus remontdarbus, reaģējot tikai uz avārijām. Iemesls pavisam vienkāršs – mājas kontā tam nav naudas, bet neviens labais onkulis no pašvaldības neliks jaunus logus vai jumtus privātīpašniekiem piederošajos dzīvokļos. Tādi laiki beigušies jau pirms pārdesmit gadiem.Pieredze gan rāda, ka ne vienmēr soda un uzslavas metode darbojas, jo ik pēc nedēļas arī redakcijā atskan zvani no sašutušajiem iedzīvotājiem par namu pārvaldnieku neizdarībām, bet nereti jautājums ir tikai par pašu mājas iedzīvotāju nespēju sasaukt sapulci, lai vienotos par darāmo. «Zviedrijā ūdens skaitītāju katrā dzīvoklī nav, bet viņi neļauj pilēt ūdenim no sava krāna,» saka Jelgavas namu apsaimniekotājs Juris Vidžis. Tā viņš raksturo situāciju, kā iedzīvotāji paši atbrīvo sevi no sāpīgās pātagas, kas Latvijā ir bargā nauda par ūdeni tad, ja dzīvoklī nav skaitītāja. Kāpēc mēs vēl neesam iemācījušies dzīvot šajā gadsimtā?
