Nebeidzami ūdens plašumi un eksotiskas valstis ir jūrnieku ikdiena, ko bauda arī Dainis Matīss.
Nu jau jelgavnieks Dainis Matīss tradicionāli Lielās talkas laikā rokās ņem zāģi un piedalās pilsētas sakopšanas darbos. Taču šis pavasaris būs izņēmums, jo gada lielāko daļu viņš ir prom no mājām – savā pamatdarbā, kas saistīts ar jūru un kravas kuģiem. Dainis ir īstens Jelgavas patriots, kurš lepojas ar savu pilsētu un priecājas par tās izaugsmi. Teju otrā pasaules malā – Kostarikā – viņš nejauši saticis kāda krodziņa īpašnieci, kura atklājusi – dzimusi un bērnu dienas pavadījusi Jelgavā. Pēc Daiņa uzaicinājuma bijušajai jelgavniecei pēc gandrīz piecdesmit gadiem atkal bija iespēja uz mirkli atgriezties savā dzimtajā pilsētā. No kolhoza lielajā jūrāInterese par lieliem kuģiem un jūras plašumiem bērnībā Dainim bija stipri mazāka nekā par krāsainām košļenītēm un «Coca-Cola» bundžiņām, par ko Latvijā varēja tikai sapņot. Ar tām viņu cienāja draugs, kura tētis gāja jūrā un mājās veda gardus našķus. Tad mazais Dainis arī apņēmās: kad būšu liels, iešu jūrā. Vēlāk, pastiprināti interesējoties par kāroto profesiju, no tālām zemēm vestos gardumus aizstāja interese par jūrnieku dzīvi un pasaules apskatīšana. Taču ceļš līdz lieliem kuģiem un pasaules apceļošanai bija garš. Pēc pamatskolas Dainis iestājās Rīgas Pārtikas rūpniecības mehānikas un tehnoloģijas tehnikumā un apguva zivju produktu tehnologa profesiju. Pēc tam viņš desmit gadu nostrādāja kolhozā «1. maijs» uz tā dēvētā «bundženieka».«Baltijas jūrā atradāmies kā bāzes kuģis, kuram mazie apkārtējie zvejas kuģīši piegādāja zivis. Mēs tās sagatavojām pārstrādei – brētliņas, reņģes un siļķes sālījām un fasējām kārbās. Par tehnologu tur biju īsu laiku, jo 1987. gadā man piedāvāja apmeklēt pavāra kursus, un drīz vien sāku uz kuģa strādāt kambīzē (kuģa virtuve – red.) par pavāra palīgu,» stāsta Dainis.Kolhozā viņš nostrādāja desmit gadu. Pārmaiņu laikos tas izjuka, un darbs tika meklēts uz ārzemju kuģiem. Tagad Daiņa darba devējs ir «Rīgas kuģniecība», un šogad aprit 30 gadu, kopš viņš iet jūrā. Apkārt pasauleiGarākais laiks, ko Dainis pavadījis uz kuģa, ir teju desmit mēnešu. Sešos mēnešos apceļots apkārt zemeslodei. Kuģa vidējais ātrums ir 16 mezglu, kas ir 30 kilometru stundā. «Tas bija unikāls maršruts, kurā ar kuģi apgājām apkārt pasaulei. Uzņēmām kravu un kursu sākām no Brazīlijas krastiem. Devāmies pāri Atlantijas okeānam, apbraucām Labās Cerības ragu un Keiptaunu, tālāk pāri Indijas okeānam kuģojām līdz Javas salai un Indonēzijai, maršruta pirmo posmu pabeidzām Honkongā. Tur daļu kravas izlādējām un devāmies tālāk Japānas virzienā. Atpakaļceļā šķērsojām Kluso okeānu virzienā uz Čīli. 29 dienas visapkārt bija tikai okeāns. Čīlē uzņēmām jaunu kravu un caur Magelāna šaurumu devāmies uz Buenosairesu un atpakaļ uz Čīli, kas atrodas turpat pie mūsu maršruta sākotnējā punkta. Tas bija viens varens ceļojums apkārt pasaulei!» iesaucas Dainis. Uz kartes atzīmētās vietas, kur viņš pabijis, klāj raibu raibi punktiņi – vairumu pasaules valstu Dainis redzējis savām acīm. Vien aptuveni 50 zemes tajā palikušas bez punktiņa. Piemēram, nav sanācis būt Austrālijā, Jaunzēlandē, toties vairākkārt viņš kāpis uz daudzām eksotiskām salām. Neparastākā bija Papua-Jaungvineja, kuras iedzīvotājus Dainis dēvē par mežonīgiem dīvaiņiem ar savdabīgu izskatu un kultūru. Viltīgais MagelānsPasaulē ir daudz bīstamu un pārbaudījumiem pārbagātu vietu – nākas sastapties ar pirātiem un cīnīties ar vētrām, bet zemūdens klinšu grēdas kapteinim neļauj atslābt ne uz mirkli. Viens no skaistākajiem un arī viltīgākajiem ir Magelāna šaurums. Bez ločiem to šķērsot nav iespējams, stāsta jūrnieks. «Šķērsojot Magelāna šaurumu, nedēļu uz mūsu kuģa dzīvoja divi Čīles loči, kas ļoti labi pārzina šo vietu un izved kuģus cauri šaurumam, apejot visus šķēršļus. Magelāns ir ārkārtīgi viltīgs, bet arī ļoti skaists – tur ir daudz klinšu, akmeņu, līdzīgi kā Norvēģijā. Tāpēc katram, kas šķērso šo šaurumu, tiek piešķirts diploms. Jūrniekiem ir tāds pieņēmums – ja tu esi apgājis Magelāna šaurumu ar kuģa kreiso bortu, tad auskaru var likt kreisajā ausī, ja ar labo – tad otrā,» stāsta Dainis. Viņa komanda šaurumu šķērsojusi gan ar labo, gan kreiso kuģa bortu, bet auskara jelgavniekam nevienā ausī tomēr tā arī nav. Bīstams ir arī Horna rags pie Ugunszemes, kur vienmēr kuģotājus pārsteidz lielas vētras.Aci pret aci sastapties ar pirātiem Dainim, par laimi, nav gadījies. To iecienīta vieta ir Malagas šaurums starp Javas un Sumatras salu, tāpēc pa šo maršrutu kuģi izvairās doties. «Pirāti patiešām eksistē un ne tikai tur vien. Gājām gar Indonēzijas piekrasti un iepriekš tikām brīdināti par iespējamiem pirātu uzbrukumiem šajā apvidū. Drošības nolūkos uz kuģa noslēdzām visas durvis un ejas, sagatavojām ugunsdzēsēju stobrus, lai nepieciešamības gadījumā varētu aizstāvēties, jo ieroči uz kuģa atrasties nedrīkst. Par laimi, līdz šim viņi mūs likuši mierā,» smaida Dainis.Tārpiem – nē Kā pavāram Dainim svešajās zemēs šķiet interesants viss, kas saistīts ar neparastiem ēdieniem, bet ir lietas, ko viņš tā arī nav uzdrošinājies pagaršot, piemēram, dienvidkorejiešiem tik iecienīto suņa gaļu vai maltītes, kuru sastāvā ir tārpi un visādi mošķi. «Neparastākais, ko esmu ēdis, laikam ir bruņurupuču olas. Ar tām mūs Kostarikā cienāja bijusī jelgavniece. Olas novāra sāļā, piparotā ūdenī, un, kad tās gatavas, čaumala kļūst mīksta kā bumbiņa, baltums nav sarecējis, bet dzeltenums izvārījies ciets. Pārkožot čaumalu, labi var just olas piparoto garšu. Vispirms izsūc baltumu un beigās apēd dzeltenumu. Vietējie klāt piedzer šņabīti. Diezgan garšīgi. Labas bija īpaši pagatavotās bruņurupuču pleznas, kas garšoja līdzīgi kā liellopu gaļa. Latvijā arī nekad un nekur nav nopērkami tik sulīgi un garšīgi augļi kā, piemēram, mango,» viņš aizdomājas.Eksotiskā LatvijaAr kapteiņa piekrišanu atsevišķos maršrutos kuģa apkalpe līdzi drīkst ņemt savus ģimenes locekļus. Arī Daiņa sievai Aijai bijusi iespēja savām acīm skatīt jūrnieku ikdienu un dzīvi uz kuģa. Atvaļinājumu Jelgavā viņš parasti bauda kopā ar ģimeni un draugiem. Šogad iznācis klātienē vērot pēdējās «Dinamo» spēles. Ja vien iespējams, Dainis sievu aizved kādā ceļojumā, pēdējais bijis uz Bali salu Indonēzijā. «Noteikti apskatu un izmēģinu visus jaunos Jelgavas krodziņus un kafejnīcas. Kaut ko vairāk biju gaidījis no francūzim piederošās kafejnīcas Trīsvienības baznīcas tornī, bet ļoti patīk viesnīcas jaunā kafejnīca. Ēdienam ne tikai labi jāgaršo, bet tā baudīšanas vietā arī jāizjūt mājīga un omulīga atmosfēra,» pārliecināts Dainis.Runājot par eksotiskām valstīm, viņš atzīst: «Tomēr nekas, ko pasaulē esmu redzējis, nelīdzinās Latvijas pasakainajiem mežiem un purviem. Tā ir mūsu bagātība, par ko daudzi brīnās. Kādam salas iemītniekam Ķemeros pastaigāt pa meža taku būtu vairāk nekā eksotika. Arī nobaudīt meža sēņu ēdienu, ko, izņemot postpadomju valstis, reti kur piedāvā. Daudzi meža sēnes uzskata par aļņu un stirnu barību, bet, kad tās pagaršo, brīnās. Man ir liels prieks par Jelgavu, kas lēnām, bet ļoti mērķtiecīgi veidojas par skaistu pilsētu.»
