Pirms desmit un vairāk gadiem Jelgavas nomalē Zemeņu ielā vēl dzīvoja kāds darbīgs vīrs – tautfrontietis Viktors Valainis. 1941. gadā, būdams strādnieku gvardē, viņš iestājās sarkanajā armijā, piedalījās Maskavas aizstāvēšanas kaujās, frontē bija ievainots septiņas reizes. Kara beigās nokļuvis Jelgavā, viņš kopā ar līgavu Helēnu, kura sāka strādāt par lietvedi milicijā, mājās izveidoja «pasu galdu». Proti, apgādāja ar pasēm tos, kuri pēc kara slēpās, galvenokārt agrākos leģionārus. Personības dokuments tajā laikā nozīmēja izglābšanos no apcietinājuma, filtrācijas nometnēm vai vēl traģiskāka dzīves iznākuma. 1946. gadā V.Valaini tiesāja par dokumentu viltošanu. Sākoties atmodai, viņš, par spīti saviem jau cienījamiem gadiem, aktīvi darbojās Tautas frontes Latviešu strēlnieku apvienībā. Protams, tolaik, kad Rīgā vēl bija padomju karaspēks, 16. marta leģionāru dienu pie Brīvības pieminekļa neviens neatzīmēja. Toties 1989. gada Ziemassvētkos Dabas muzejā Rīgā strēlnieku apvienība rīkoja kopīgu eglīti latviešu karavīriem, kuri bija karojuši katrs savā pusē. Tajā runāja arī rakstnieks un leģionārs Visvaldis Lāms.Piederu pie tās paaudzes, kura kopā ar vecajiem frontiniekiem nevardarbīgi gudri atjaunoja Latvijas valsti. Lepnuma par valsti šodien varētu būt krietni vairāk, bet lepnuma par tās sākotnējo atjaunošanas ceļu ir gana. 1991. gadā daudzviet «oda pēc pulvera», taču, paldies Dievam, Latvijā nacionālās atbrīvošanas ceļā nošautos var saskaitīt uz rokas pirkstiem. Arī tagad Latvijā darbojas spēki, kuri grib mūs iedzīt nesaskaņās, konfliktos, vardarbībā un tad galu galā valdīt pār mums. Lai pieminam savus vecos karavīrus, no kuriem varam mācīties uzņēmību, drosmi un gudrību.
