Fotogrāfijā ir četras pamatkompozīcijas: taisnstūra, diagonāla, centriska un trīsstūra.
Fotogrāfijā ir četras pamatkompozīcijas: taisnstūra, diagonāla, centriska un trīsstūra.
Taisnstūra kompozīcija
Tā norāda, ka darbs aizpilda pilnu taisnstūri, kurš var būt novietots gan vertikāli, gan horizontāli. Dabā jūras skats ar apvāršņa līniju un debesīm ir tipisks šāda kompozīcijas veida paraugs. Arī koks iekļaujas taisnstūra kompozīcijā, kas vērsta vertikāli.
Fotogrāfijas pamatformāts arī ir taisnstūris, kas nosaka šā veida biežo izmantošanu.
Diagonāla kompozīcija
Tāpat kā diagonālas līnijas, arī diagonāla kompozīcija darbā rada vairāk dzīvīguma. Tai raksturīga vizuālo elementu ievietošanās vienā no trīsstūriem, kas rodas, velkot iedomātu diagonāli no viena fotogrāfijas stūra uz otru.
Diagonālu kompozīciju parasti var radīt tikai uz fotogrāfijas, kad autors kaut ko speciāli izkadrē.
Diagonālā kompozīcija var būt vairāk vai mazāk uzsvērta. Vairāk uzsvērta tā ir tad, ja galvenie elementi sakārtoti vienā trīsstūrī, bet otru aizņem tikai fons.
Centriska kompozīcija
Tai raksturīgs vizuālo elementu sakopojums darba centrā jeb tādi līniju virzieni, kas skatītāja skatu virza uz centru. Centriska kompozīcija var būt izejoša gan pa apli, gan pa taisnstūri.
Centriska kompozīcija, kurā ir tikai viena galvenā dominante, ir visvienkāršākā skatītāja skata virzītāja. Dominantei, kas atrodas centrā, jābūt pietiekami saturiski pilnai, lai tā neliktos garlaicīga.
Trīsstūra kompozīcija
Šai kompozīcijai raksturīga tiekšanās uz augšu un zināma hierarhija (ne velti tā ir tik populāra sakrālajā mākslā).
Ja fotogrāfijas vizuālie elementi it kā iekļaujas vienādmalu trīsstūrī, kura pamats vērsts uz leju, tad to var nosaukt pa trīsstūra kompozīciju.
Fotogrāfijas izskatu ietekmē arī attāluma maiņa. Tā attiecībā pret objektu dod iespējas izmainīt kadrā redzamā apjomu (mērogu). Tas palielinās, redzes punktam pietuvojoties, un samazinās – attālinoties. Redzes punkta attāluma izvēle ir atkarīga no vēlamā lieluma, izmēra vai tā saucamā plāna lieluma. Attāluma izvēle automātiski nosaka, kas ir un kas nav ietverts kadrā. Ar attāluma izvēli sākas fotogrāfijas noformēšana.
Ir vairāki plānu veidi: kopskata plāni, vidējie plāni, lielie plāni, īpaši lielie jeb detaļu (fragmentu) plāni.
Kopējais plāns
Par kopējā plāna fotogrāfijām pieņemts saukt fotogrāfijas, kuru redzes (skata) punkts ir attālināts. Šāda fotogrāfija parāda objektu pilnībā. Tādu plānu parasti izmanto peizāžu (skatu) fotogrāfijai vai fotogrāfijai, kas parāda arhitektūru. Tas var būt arī notikumu uzņēmums – mītiņi, demonstrācijas, sporta sacensības. Šādi uzņēmumi var būt mazāk nozīmīgi, ja tos uzņem tuvāk. Te galvenais ir parādīt visu kopumā, veselumā, bet raksturs šādai fotogrāfijai ir maznozīmīgāks.
Vidējais plāns
Tajā objekts tiek parādīts no tuvāka skatu punkta, lielākā mērogā, tā pietuvinot skatītāju notiekošajam, pievērš uzmanību konkrētam notikumam, cilvēkam vai daļai. Ja runa ir par cilvēku, tad šādā plānā labi redzama ir ne tikai cilvēka seja (kā tas ir portretā), bet arī figūra. Šeit kopā strādā centra un apkārtējās vides iedarbība uz skatītāju. Lielāko plāna daļu aizņem galvenais, bet ir arī pietiekami liels fona laukums, kas apraksta situāciju apkārt.
Lielais plāns
No vidējā plāna vēl pietuvojoties skatu punktam, rodas lielais plāns. Šeit fons kļūst maznozīmīgs, aizņem daudz mazāku kadra daļu, izceļ galveno. Ja kadra centrā ir cilvēks, tad tas ir portrets.
Īpaši liels jeb detaļu (fragmentu) plāns
Tā ir pietuvošanās vēl tuvāk. Skata punkts kadrā ļauj ietvert tikai detaļu, elementu, fragmentu no kaut kā kopēja, vesela. Ar šāda plāna palīdzību autors var vērst uzmanību kaut kam īpaši svarīgam vai nozīmīgam. Detaļai ir jābūt tādai, lai skatītājam rastos priekšstats, turklāt pareizs, par veselo. Detaļai jābūt raksturojošai, tipiskai, jo pēc tās skatītājs spriež par visu kopumu, veselumu.
Nozīmīgs ir arī skatu punkta augstums. Skatu punkts visbiežāk atrodas skatītāja acu augstumā. Tādā mēs visbiežāk vērojam pasauli, tāpēc fons, redzamā perspektīva ir vispierastākie. Tas ir normāls redzes punkts, kādā parasti arī tiek uzņemtas fotogrāfijas.
Augstais redzes punkts ir tad, kad kadrā ietvertais redzams no augstāka redzes punkta, nekā parasti. Tad mainās gan horizonta augstums, gan arī pierastais fons.
Vēl pastāv arī zemais redzes punkts. Tas būtiski maina lineāro kompozīciju. Zemie priekšmeti iegūst citu līmeni, izmainās fons, tajā parādās lielāks debesu laukums. Izvēloties zemo plānu, var pasvītrot lielo augstumu, piemēram, sportā. Tāds skata punkts var ļaut atbrīvoties no liekām detaļām fonā, saglabāt centru sižetam.
