Pieticīgie dzīves apstākļi nebiedē Agritu Drēsku doties palīgā nelielai latviešu dibinātai skolai Bolīvijā.
Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas komercklases un Ventspils augstskolas Ekonomikas un pārvaldības fakultātes absolvente Agrita Drēska kārto ceļasomas uz tālo Bolīviju Dienvidamerikā. Ne tādēļ, lai tur sāktu biznesu, kāptu pa karjeras kāpnēm vai spodrinātu savas profesionālās prasmes grāmatvedībā, bet apliktu virtuves priekšautu, ņemtu rokās grīdas lupatu un darbotos nelielā reiz latviešu dibinātā misijā. Tā nav vienkārša modernā cilvēka kāre piedzīvot ko eksotisku un dabai tuvu. Agrita ir kristiete. Ar būtību un sirds aicinājumu kalpot Dievam un tuvākajam.Priekšnieks nesaprata, kāpēc pamet labu darbuŠī apziņa ar dažādu intensitāti pavadījusi Agritu jau no bērnības. Viņa ir jaunākā atvase piecu bērnu ticīgā ģimenē. Drēskas no Zaļeniekiem gadiem ilgi par savu sauc Jelgavas Baptistu draudzi. Agrita tur gājusi svētdienas skolā, apmeklējusi jauniešu kalpošanu, lēnām audzējot pārliecību, kam dzīvē sekot un pēc kādiem priekšrakstiem vadīties. Dievs meitenei kļuva prioritāte.«Pabeidzot studijas, uzreiz dabūju darbu prestižā uzņēmumā Rīgā ar ļoti labu algu. Kādu laiku tas bija patīkami – pavērās izaugsmes iespējas, ik pa laikam saņēmu algas pielikumu. Taču vienā brīdī sapratu, ka nespēju strādāt tikai naudas dēļ un visu savu dzīvi atdot darbam, kurā vajadzēja pavadīt ilgas stundas. Gribēju kaut ko dot arī sabiedrībai,» stāsta Agrita. Iespēju to piepildīt viņa saskatīja, piemēram, darbā kādā kristīgā organizācijā. Taču valstī bija sākusies ekonomiskā krīze, un cerības, ka organizācijas meklē jaunus darbiniekus, – niecīgas. Tomēr sirds vēlēšanās nepalika neuzklausīta. «Pirms vērienīgā Cerības festivāla satiku kādu mācītāju, kurš jautāja, vai nepazīstu cilvēku, kas festivāla organizēšanas gaitā vēlētos uzņemties grāmatveža pienākumus. Uzreiz sapratu, ka tas ir man. Manam prestižā uzņēmuma priekšniekam gan bija grūti saprast, kāpēc izvēlos darbu, kas karjeras un atalgojuma ziņā ir pakāpiens uz leju,» atceras Agrita, atklājot, ka bijis gan nedaudz bail, vai darbs būs arī pēc festivāla noslēguma. Taču uzticēšanās Dievam viņu nevienu brīdi nav pievīlusi.Skola ar labu izglītību un tikumiemUz Viņu jaunā meitene pilnībā paļaujas, arī gatavojoties tālajam braucienam. Izaicinājumam uz aptuveni gadu atstāt pilnīgi visu, lai nokļūtu teju vai džungļos, kur elektrības ģenerators tiek ieslēgts vien uz pāris stundām vakaros, veļa jāmazgā ar rokām, jālieto ogļu gludeklis un turklāt jāiztur liels karstums. Taču Rinkona del Tigre (tulkojumā – Tīģeru krasts) Latvijas baptistiem ir īpaša vieta.Tās stāsts sākas jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad aptuveni divi tūkstoši ticīgo, uztverot nopietni draudzēs izskanējušo pravietisko vārdu, ka Latvijai draud lielas briesmas un neatkarības zaudēšana, kāpa kuģos un pārcēlās uz Brazīliju. Tur viņi iegādājās zemi, cēla mājas, dibināja skolas un atvēra baznīcas. Veica misijas darbu un ar laiku iekārtojās mierīgai dzīvošanai. Taču daļa ar to nebija mierā, tāpēc devās uz Bolīviju, kur mīt indiāņu ciltis. «Šie ticīgie sāka tur dzīvot un lēnām dibināt kontaktus ar indiāņiem. Sākumā viņi nemaz tik draudzīgi nebija un kādus misionārus arī nogalināja. Taču pamazām indiāņus spalvu rotās un ar šķēpiem rokā izdevās izvilināt no džungļiem. Misionāri viņiem iedeva apģērbu, mācīja darbus, piemēram, kā uzbūvēt māju un iekopt dārzu. 1946. gadā viņi nodibināja skolu, kurā patlaban dzīvo un mācās 120 bērnu no tuvākās un tālākās apkārtnes, jo tā ir izslavēta gan ar labiem mācību rezultātiem, gan tikumiem,» par savu nākamo darba vietu uzzinājusi Agrita. Misija meitenei sola nodrošināt tikai pajumti un ēdienu, taču tas viņu neattur doties tālajā ceļā. Rinkonā viņa ir gatava pielikt roku, kur vien tas nepieciešams – palīdzēt virtuvē, veļas mājā un īpaši meiteņu internātā.Mācās valodu un vāc līdzekļusAgrita plāno, ka uz misiju varētu doties jau rudenī, tāpēc tam cītīgi gatavojas. Viņa apgūst spāņu valodu, jo tajā komunicē rinkonieši, pieteikusi vizīti pie tropu slimību speciālista, kā arī vāc līdzekļus tālajam braucienam. Jauniete aprēķinājusi, ka tam nepieciešami aptuveni trīs tūkstoši latu. No iekrātā un ziedotā tie jau pamazām vācas kopā, un Agrita nešaubās, ka izdosies saņemt visu summu.«Jēzus mūs ir aicinājis iet pa visu pasauli un darīt par mācekļiem visas tautas. Šī ir viena no iespējām. Turklāt tā ir liela dzīves skola, ko Latvijā es nevarētu iegūt. Esmu brīva braukt – man nav kredītsaistību, īpašumu, ģimenes un bērnu,» apņēmības pilna mainīt un mainīties ir Agrita Drēska. Bolīvija Valsts, kas atrodas Dienvidamerikas centrālajā daļā, uz dienvidrietumiem no Brazīlijas. Robežojas ar Paragvaju, Argentīnu un Peru. Lielāko daļu teritorijas aizņem grūti pieejami kalni un ielejas. Pie robežas atrodas pasaulē lielākais augstkalnu ezers – Titikana. «Visindiāniskākā» Dienvidamerikas valsts. Puse tās iedzīvotāju ir indiāņi, kuri pieder pie kečvu un aimaru tautām. Līdz 1825. gadam valsts bija spāņu kolonija. Bolīvija ir alvas zeme. Iegūst arī svinu, cinku, sudrabu un citus metālus.Avots: wikipedia.orgNeslavēs, ka esi ieradiesLiene Svoka, Agritas priekšgājēja Rinkonā Mazajā Bolīvijas ciematiņā pērn pavadīju pusgadu. Tas man bija milzīgs piedzīvojums, par ko patlaban rakstu grāmatu. No straujā galvaspilsētas ritma pēkšņi nokļuvu nekurienes vidū, kur cilvēki dzīvo un strādā daudz lēnāk un mierīgāk. Īpaši spilgtu iespaidu atstāja darbs internātā. Biju kā mamma 60 meitenēm. Bija ļoti interesanti iepazīt, kā viņas dzīvo, domā un sarunājas. Patlaban ar meitenēm strādā gados veca latviešu kundze, un viņai ļoti vajadzīga palīdzība. Tāpēc Agritas ierašanās būs tieši laikā. Taču viņai būs nepieciešama pacietība un daudz pazemības. Tur neviens neslavēs, kāds tu varonis, ka esi ieradies! Jāapzinās, ka algu saņemam no Dieva. Taču gandarījumu par paveikto Agrita noteikti iegūs.
