Nesen, braucot Rīgā pa Avotu ielu, kur šaurības dēļ iespējams ielūkoties gandrīz katra veikaliņa skatlogā, mani piesaistīja uzraksts «Īsti apavi». Braucot tālāk, domāju par to, ko ar šo vēsti gribējuši pateikt veikala saimnieki. Uzraksts atsauca atmiņā jau iepriekš manā galvā risināto domu par to, kas ir īsts un kas tikai tāds izskatās. Var jau būt, ka esam tik apmaldījušies un apjukuši, ka vairs īsti nezinām, kas ir kas. Problēma varētu būt tāda – mēs bieži nesaucam lietas un procesus īstajos vārdos. Visapkārt ir tik blīvs informācijas lauks, ka ir grūti tikt īstumam klāt. Piemēram, par īstām filmām. Par īstumu atkal no jauna aizdomājos tikko, pēc nedēļas nogalē redzētās mākslas filmas «Mākslinieks». Manuprāt, tā ir viena no labākajām pēdējos gados tapušajām mākslas filmām kino industrijā. Jā, mākslas filmām, jo ne visas, kas tā sauktas, ir saistītas ar mākslu.Nevaru pretendēt uz kino gardēža statusu, taču varu teikt, ka minētais ekranizētais stāsts un tas, kā tas izstāstīts, pilnā mērā ļauj šo darbu ierindot mākslas filmu pulkā. Tas ir estētisks, asprātīgs, viegls, sirsnīgs, skaists, aizkustinošs stāsts, kas meistarīgi izveidots un lieliski pasniegts skatītājam. Un tik klasiska tēma – saprašanās bez vārdiem! Filmas laikā varēja gūt apstiprinājumu, ka izteiksme, mīmika, kustības un žests pasaka tiešāk un īstāk nekā teksts. Tā bija kā aizraujoša spēle, kurā tika iesaistīts skatītājs. Es vilktu paralēles ar vizuālo mākslu, kur ļoti svarīga ir vērošana. Vērošana no skatītāja puses. Jo spēlē ir iesaistīti vismaz divi. Raidītājs un uztvērējs. Mākslinieks un skatītājs. Abi ir vienlīdz nozīmīgi spēlētāji.To pašu mēs varam attiecināt uz teātra mākslu. Palicis prātā kādā avīzē ne tik sen izlasīts režisores Indras Rogas teiktais: «… teātris ir abpusēja lieta: mums ir saruna. Ja daļai cilvēku kļūst grūti sarunāties, ar to sākas process uz kaut ko vienkāršāku un tad – vēl vienkāršāku. Un beigās vairs ne vienkārši, bet – primitīvi.» Izrādē nepieciešams abpusējs dialogs, lai notiktu pilnvērtīga saruna. Bet nu – drīzumā laiks mākslai! Nezinu precīzi, cik gadu pēc kārtas pavasaris ir mākslas dienu laiks. Lai gan radošiem procesiem nav nekāda sakara ar gadalaikiem un labvēlīgiem vai nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Tie eksistē neatkarīgi paši par sevi. Tiem ir citas dzīles un parametri, bet svarīgākais, lai radīšanas brīdis ir pilns īstuma.
