Aelita Dumpe Jelgavas Mūzikas vidusskolas jubilejai gatavojas gan kā pedagoģe, gan kā orķestra mūziķe.
Vakar ciklā «Skolai – 90» koncertēja «lielie» – Jelgavas Mūzikas vidusskolas pūtēji, sitaminstrumentālisti un topošie džeza mūziķi. Šodien pulksten 17.30 kārta «mazajiem» – koncertu sniedz mūzikas skolas vijoļspēles audzēkņi, vēl pēc nedēļas savu instrumenta pārvaldīšanas māku un emocijas no koncertzāles skatuves paudīs stīdzinieki, kas jau mācās kādā no Mūzikas vidusskolas kursiem. Un kur tad vēl Jelgavas kamerorķestra koncerts ar kādreizējā šīs vidusskolas beidzēja Maksima Beitāna čella solo… Un tā līdz pat lielajam «galā» koncertam 28. aprīlī.Daudzo koncertu un citu pasākumu gūzmā var gluži apjukt, sevišķi, nezinātājam mēģinot orientēties «lielajā», kas, ja pareizi saprotu, ir Mūzikas vidusskola, un «mazajā» skolā, kas pēc kādreizējās terminoloģijas būtu bērnu mūzikas skola. Jubileja tomēr ir visiem kopīga – nešķirojot pēc audzēkņu vecuma, klases vai kursa, un visos šajos pasākumos, kur vien ir kāds «sakars ar stīgām», neiztrūkstoša ir Aelitas Dumpes līdzdalība. «No Jelgavas Mūzikas vidusskolas 90 gadiem strādāju šeit vismaz pēdējos trīsdesmit, bet pati vijoli čīgāt nācu jau no piecu gadu vecuma,» atceras mūzikas skolas izglītības programmas «Stīgu instrumenti – vijoļspēle» vadītāja A.Dumpe.– Ar vijoli kā sāki, tā arī pie vijoles paliki?Vienīgi pašā, pašā sākumā, kad man bija četri gadi, mani veda uz baletu un klavieru pulciņu Jelgavas kultūras namā. Tad mamma nolēma – «pietiek ar tiem pulciņiem, vajag ko nopietnāku, jāiet uz mūzikas skolu». Mani paklausījās, teica, ka esot ļoti laba dzirde, vajagot mācīties vijoli.– Vai tad vijolniekam vajag kādu īpašu dzirdi, labāku kā uz citiem instrumentiem?Tagad jau uzņemam dažādus audzēkņus, ja vien ir vēlēšanās, jo dzirdi pakāpeniski var attīstīt. Jebkurš var kaut ko iemācīties, savu iespēju robežās, protams. Lai kļūtu par labu mūziķi, dzirde tomēr vajadzīga un katram instrumentam, bet ar stīdziniekiem ir tā – noliksi pirkstiņu par milimetru uz priekšu vai atpakaļ, skanēs jau kas pilnīgi cits.– Tālāk bez kādiem kavēkļiem – taisni «kā pa vijoles stīgu»?Pabeidzot bērnu mūzikas skolu reizē ar astoto klasi Jelgavas 2. vidusskolā, iestājos Mūzikas vidusskolā, pēc tam Latvijas Valsts konservatorijā, kur nonācu pie sava mīļā skolotāja Tovija Livšica.– Tā paša, kurš tikko saņēma Lielo Mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. Vai vārdus «mīļais skolotājs» teici tikai aiz cieņas vai tā pa īstam, es domāju – ar vai bez «pēdiņām»?Pilnīgi bez kādām «pēdiņām», Livšics tiešām bija ļoti labs un mīļš skolotājs. Vienīgais, kas man nepatika, – viņš nodarbībās ļoti daudz smēķēja. Kūpināja vienu cigareti pēc otras, tajos laikos vēl pasniedzēji drīkstēja mācību telpās smēķēt.– Livšics pazīstams arī kā izcila (toreiz LPSR Valsts filharmonijas) kamerorķestra izveidotājs un vadītājs. Varbūt tā ir sakritība, bet arvien lielāku ievērību izpelnās skolas stīgu orķestris, kas ir arī Jelgavas kamerorķestra bāze.Orķestrī jāiegulda milzīgs darbs, jo saspēlēties nav tik vienkārši, bet kopsaucējam jābūt perfektam, arī tembrāli. Par to, ko ar mūsu orķestri sasniedzis Aigars Meri, varu teikt tikai – cepuri nost. Vismaz mēs viens otru pieņemam, jo viņš ir stingrs un es esmu stingra. Mērķi ir augsti, un nav te nekāda «ucināšanās».Es mācu vijoli ne vien mazajās klasēs, bet arī Mūzikas vidusskolā, un līdzās sava instrumenta spēlei tiek mācīta kolektīvā muzicēšana, kā vienam otru sadzirdēt. Ir mums ansambļi, klavieru kvintets, bet dueti un ansamblīši ir arī mazajās klasēs, un dažus varēs dzirdēt šāvakara koncertā. Tur varam arī vairāk eksperimentēt ar muzikālo materiālu. Bērniem ļoti patīk muzicēt ansambļos.– Kā pati jūties Jelgavas kamerorķestrī?Man patīk. Sākumā bija doma, ka tas būs tikai skolēnu mācību orķestris. Tagad iznācis tā, ka blakus audzēkņiem un citiem absolventiem es tā pamatsastāvā esmu vienīgā mūsu skolas skolotāja. Faktiski tā bija Aigara Meri ideja – sak, tāpat ar tiem bērniem tev būs jāstrādā grupu nodarbībās.– Un kad bērnā rodas vēlēšanās kļūt par solistu?Tas, ka visi grib būt solisti, manuprāt, ir mīts. Orķestrī var justies daudz stabilāk. Ir bērni, kas pat atzinušies, ka jūt zināmus kompleksus uzstāties solo. Protams, ir arī citi varianti. Maksims Beitāns, kurš nākamnedēļ ar mūsu kamerorķestri spēlēs Antonīna Dvoržāka Čella koncertu, nekad nav slēpis, ka vienmēr gribējis būt tikai un vienīgi solists. – Vai nu solistus, vai orķestrantus, bet daudzus topošos vijolniekus dzirdēsim šāvakara koncertā. Ko īpaši gribi uzsvērt?Piedalīsies Zemgales konkursa «Jaunais vijolnieks 2012» uzvarētāji Madara Romāne, Juliāns Mogiļnijs, laureāte Viktorija Cudzanovska. Sāksim ar klasiku, beigsim ar modernākiem ritmiem. Vairāki absolventi, kuri jau mācās Mūzikas vidusskolā, veidos trio un kvintetu, bet viss noslēgsies ar Adstora Pjacollas «Libertango».
