Farhads Stade veiksmīgi apvieno Jaunsvirlaukas un Salgales pagastu kora «Svīri» un LNO baleta iestudējumu diriģēšanu.
Pirms gada Jelgavas un apkārtējo novadu pavasara koru skatē pie Jaunsvirlaukas un Salgales (toreiz vēl Sidrabenes) pagastu apvienotā jauktā kora «Svīri» diriģenta pults izdevās ievērot kaut kur ne vienreiz vien manītu cilvēku, kuru līdz šim nekādi neizdevās asociēt ar kādu no Jelgavas vai Ozolnieku novada koriem. Tas bija Farhads Stade, pazīstamais baleta iestudējumu diriģents Latvijas Nacionālajā operā. Šis fakts jau toreiz izraisīja interesi, bet ikdienas steigā nogūla kādā «tālākā avīžnieka atmiņas plauktiņā».Kad pirms nepilnas nedēļas atkal «Svīrus» koru skatē diriģēja šis pats vīrs («Svīriem ir arī otra diriģente – Dita Mūrniece, bet agrāk ar to strādājušas Anita Liekna, Inga Viļumsone, Iveta Putreniece un Anda Silgaile), «Ziņas» nolēma painteresēties par šo savādo «sakritību» un sameklēja F.Stadi īsā atelpas brīdī, gatavojoties Ludviga Minkusa baleta «Bajadēra» pirmizrādei, kas Latvijas Nacionālajā operā (LNO) paredzēta 20. aprīlī.– Jūsu vārds pirmkārt saistās ar baleta iestudējumiem. Kā izskaidrosiet šādas peripetijas: te pie valsts galvenās skatuves, te pie parasta lauku kora… Kā nokļuvāt «Svīros»?Tur nav daudz ko skaidrot, es taču esmu Salgales pagasta iedzīvotājs, dzīvoju Garozā un nu jau padsmit gadu maksāju nodokļus savam pagastam. Tā kā mēģinājumi notiek turpat netālu – Jaunsvirlaukas kultūras centrā «Līdumi» – un korī «Svīri» dzied, ja attālumus mērām kā laukos, mani kaimiņi, kāpēc gan ne?– «Svīri» ir pirmais jūsu vadītais koris?Nebūt ne, mana diriģenta karjera faktiski sākās ar kamerkori «Pali» pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados. Tieši tur mani ievēroja toreizējais LNO galvenais diriģents Aleksandrs Viļumanis un uzaicināja uz Operu.– Tātad vispirms tomēr bija koris un tikai tad balets?Jā, sākās ar kori. Bet, ja arī nebūtu manas darbības «Palos», es droši vien tik un tā reiz būtu nonācis Operā – visa mana dzimta bijusi saistīta ar šo namu. Jau kopš Operas pirmsākumiem. Orķestrī visu savu darba mūžu nostrādājuši mans opaps un omīte, mamma, kura diemžēl jau sen pameta šo pasauli, bija operdziedātāja, tēvs savukārt bija pedagogs veselai plejādei mūsu vidējās paaudzes operdziedātāju (Sonorai Vaicei, Ingum Pētersonam un citiem).– Piedodiet, ja kļūšu netaktisks, bet vai latviešiem netipiskajam vārdam Farhads arī ir kāda saistība ar operu vai baletu, varbūt tas ir kāda iestudējuma varonis?Nav gan, tādu nu man vecāki izvēlējās. Bet nav ko atvainoties, šādu jautājumu man uzdod vismaz reizi nedēļā.Man visa agrā bērnība pagāja, sēžot zem klavierēm situācijā – tēvs spēlē, dziedātājs dzied. Droši vien arī tas bija viens no Viļumaņa argumentiem, mani aicinot uz Operu. Viņš zināja, ka pazīstu cilvēkus, zinu mākslinieciskās likumsakarības un subordinācijas.– Zināt subordināciju – tas Operā ir ļoti svarīgi?Katrā ziņā tas spēlē lielu lomu, kā jebkurā darbavietā.– Kā jūs – cilvēku no pašas Operas – pieņēma koris «Svīri»? Ar pārāk lielu bijību vai varbūt, gluži otrādi, sak, kādus tad nu brīnumus mums tagad mācīs?Zinu, ka bija cilvēki, kuri uz manu ienākšanu korī skatījās visai skeptiski, kādas nu atnācējs tagad «latiņas cels» un ko nu liks izdziedāt. Bet es nenācu ar uzstādījumu «lauzt pastāvošo iekārtu» un domāju, ka tiku pieņemts.Domāju, cilvēkiem arī vairāk pieņemams tas variants, ka esmu viņu novadnieks, nevis kāds abstrakts atbraucējs no citurienes. Ceru, ka netieku uztverts arī kā nez kāds spīdeklis, kas atnācis «laimi sēt».– Kā tomēr ir ar tām latiņām? Vai «Svīriem» galvenais mērķis ir godprātīgi gatavoties skatēm un nākamajiem Dziesmu svētkiem vai arī tēmējat uz kādām augstākām virsotnēm?Tā nemaz nav, ka samierināmies tikai ar obligāto repertuāru. Neesmu īpaši gatavs visu pēc kārtas uzskaitīt, bet pagājušajā gadā vismaz piecos sešos pasākumos ārpus obligātā minimuma piedalījāmies. Īpaši gribu uzsvērt, ka no Jelgavas un Ozolnieku novadiem bijām vienīgais koris, kas piedalījās svētkos «Rīgai – 810».Par šāgada koru skati runājot, varu teikt, ka rezultāti mūs ne pārāk apmierina (žūrija «Svīrus» novērtēja kā otrās pakāpes kolektīvu – red.). Bet, atklāti sakot, nevaru jau objektīvi vērtēt, jo pats visus kolektīvus nedzirdēju.– Cik esmu dzirdējis, rezultāti neapmierina ne tikai jūsu kolektīvu vien, bet tas lai nu paliek uz žūrijas sirdsapziņas. Atgriežoties pie Dziesmu svētku tēmas, pat dažu diriģentu un citu kultūras cilvēku vidē virmo doma, ka 2013. gadā to norise būšot visvairāk apdraudēta visā neatkarīgās Latvijas vēsturē. Vai piekrītat tik pesimistiskam nākotnes redzējumam?Situācija ir diezgan traka, bet tas nav tikai koru vai kultūras lietās vien. Neesmu politiķis un spriežu tikai no tā, ko redzu un lasu ziņās, bet kaut kas, šķiet, šai valstiņā īsti kārtībā nav. Koru kultūra ir apdraudēta ne vairāk, ne mazāk kā viss pārējais. Jo kas tad mēs esam bez koru kultūras?Bet Dziesmu svētki būs. Gan 2013. gadā, gan turpmāk.
