Benedikts dzīvoja ciemā pie lielas upes. Tur bija baznīca, skola, krogs, tomēr upe šejienes ļaužu dzīvē bija vissvarīgākā.
Benedikts dzīvoja ciemā pie lielas upes. Tur bija baznīca, skola, krogs, tomēr upe šejienes ļaužu dzīvē bija vissvarīgākā. Pa upi no pilsētas atbrauca jaunākās ziņas, dārgas preces, bagāti radi un ceļojošie muzikanti.
Arī Benedikta dzīvē upei bija svarīga nozīme – viņa māja atradās netālu, tāpēc kalpones turp gāja mazgāt veļu, viņa plosti pa upi peldēja uz pilsētu, un vaļasbrīžos Benedikts mīlēja makšķerēt.
Visu mūžu šis vīrs dzīvojis neticīgā dzīvi, tikai pēdējos gados, vecumam nākot, viņa prāts sāka grozīties, un arvien biežāk viņu varēja redzēt baznīcā ar dziesmu grāmatu ar zeltu apkaltos vākos. Ziedojumus viņš allaž deva bagātīgus, un visi uzteica viņa atgriešanos uz pareizā ceļa. Un, kad baznīcai vajadzēja altārgleznu, viņš neskopodamies samaksāja mālderim un tagad, svētdienās ienākdams baznīcā, pārlaida lepnu skatu tumšajai gleznai, kurā Kristus droši soļoja pār Galilejas ūdeņiem.
Ciema ļaužu dzīve ritēja mierā līdz laikam, kad pavasaros upe pārplūda. Viņi tad bija spiesti meklēt patvērumu tuvējos ciemos kalnu nogāzēs un bezspēcīgi noskatīties, kā pelēkie ūdeņi citu pēc cita aprij viņu mitekļus. Tomēr katru reizi viņi atgriezās, lai, atjaunojuši izpostītās mājas, turpinātu tajās dzīvot līdz nākamajiem plūdiem.
Atkal bija pienācis pavasaris. Citos ciemos tas atnesa prieku, bet šajā virmoja nemiers – ziema bija gadījusies sniegaina, un tika pareģoti lieli plūdi. Benedikts staigāja gar briestošo straumi domās iegrimis. Mājās atgriezās vakaros, nerunīgs.
– Upe izkāpusi no krastiem, – kādā rītā, Benedikta istabā ieskrējis, ziņoja kalps. – Kaimiņi jau ved projām mantību.
Benedikts izslējās gultā un mierīgi sacīja:
– Jā, es zinu. Necel nu traci. Mēs paliksim tepat.
– Bet, kungs… – kalps pārsteigts gribēja iebilst.
– Nerunā pretī, bet paklausi! – pavēlēja Benedikts.
Tūlīt pa visu māju izplatījās ziņa par savādo rīkojumu. Gan jau kungs zina, ko dara, sprieda kalpi, jo Benedikts allaž zināja, ko dara. Viņi palika savās vietās, tikai bieži meta skatus uz upes pusi.
Pār applūdušajām palienām spīdēja saule – neviens mākonis tai netraucēja irdināt apbrūnējušās kupenas, ļaujot ūdenim kāpt arvien tuvāk mājai.
Pēcpusdienā atnāca Benedikta kaimiņš.
– Liec aizvest visu savu mantu projām, – viņš mācīja. – Kalna ciemā dzīvo mana māsa, viņas māja būs gana liela arī tavai saimei.
– Manas mājas mūri ir biezi. Gan aizkavēs plūdus, – izvairījās Benedikts.
– Nedzen jokus! Pats zini, ko atstāj upe, kad pavasaros satrakojas. Esi prātīgs! – uztraucās kaimiņš.
– Es esmu pārliecināts, ka mani plūdi neskars, – pārliecināti sacīja Benedikts. Par upi ir vēl daudz varenāki spēki.
– Tu laikam esi prātu zaudējis, – neizpratnē iesaucās kaimiņš. – Neesi jau Jēzus, kas pa jūras virsu nenogrimis staigā! Tava biezā maka dēļ vien neviens tevi svēto kārtā necels. Ardievu, draugs, es aizeju. Ir pēdējais laiks.
ooo
Saimes istabā Benediktu gaidīja visi kalpi.
– Mēs esam izlēmuši aiziet, kungs. Ūdens tūlīt būs aplencis māju. Ļoti lūdzam, nāciet mums līdzi! – runāja vecākais.
– Ejiet, – teica viņu kungs. – Jums par mani nav jābaidās.
Benedikts iegāja savā istabā un ieslēdzās. Kalpi sauca viņu un klauvēja pie durvīm. Benedikts neatbildēja.
Katru gadu viņi mēroja šo ceļu uz kalniem, lai izglābtu savas kailās dzīvības. Viņš vairs nevēlējās bēguļot. Viņš bija nevainīgs Dieva un pasaules priekšā – uz sirds negulēja neviens nenožēlots grēks, neviens ķecerīgs vārds. Briesmās Dievs taču nekavētos ar glābiņu. Nevainīgie, miruši mocekļa nāvē, debesīs kļuva par svētajiem. Taču viņš nebija moceklis. Viņam jādzīvo.
Benedikts atvēra durvis un iegāja saimes galā. Viss bija tukšs. Benedikts nolēma nosnausties.
Apgūlies savā gultā, viņš ilgi nevarēja aizmigt. Šajā gultā, kur viņš tik daudz gadu bija pamodies sveiks un vesels, nekas slikts ar viņu nevarēja notikt. Viņš atcerējās kādas meitas stāstu par savu veco māmuļu, kas, jau lielā vecumā būdama, gaidīja nāvi – katru dienu pamodusies un paēdusi, vecīte nomazgājās, un, noskaitījusi lūgšanu, apgūlās, lai nepieceltos. Bet arvien nāca jauns rīts, viņa pamodās un redzēja, ka sagaidījusi vēl vienu dienu. Benediktam šis stāsts bija šķitis jocīgs, bet tagad viņš jutās līdzīgi.
Benediktu uzmodināja balsis. Krēsloja. Atvēris logu, viņš ieraudzīja, ka mājai visapkārt viļņo ūdens un tuvu piebraukusi kāda laiva. Tajā stāvēja ciema mācītājs.
– Benedikt! – tas sauca. – Nāc ārā un brauc mums līdzi! Baidies pašnāvnieka grēka un nepaliec tīši upes dzelmē!
– Lieciet mani mierā! – kliedza Benedikts. Aizcirtis logu, viņš apgūlās. Mācītājs ārā turpināja kliegt, viņa balss, iepriekš skanējusi pavēloši, kļuva spiedzīga. Nabadziņš, nodomāja Benedikts, viņam vajadzīga palīdzība.
Benedikts centās domāt, lai nedzirdētu mācītāju, tāpat kā svētdienās jau labu laiku neklausījās viņa sprediķus. Sausās, nesaprotamās frāzes bija svešas, no tām bēgdams, viņš jaunībā bija atstājis baznīcu uz vairākiem gadiem. Viņa ticība sakņojās bērnības atmiņās par māti, kura viņu bija mācījusi lūgt un kurai Dievs bija dabisks kā paisums un bēgums jūrā vai pavasara smarža atkusnī.
Nē, viņš runās ar Dievu bez starpniekiem.
Tumsā viņš piecēlās un attaisīja mājā visus logus. Svaigs, mitrs gaiss plūda istabās, izdzenot virtuves un pīpju smaržu. Ārā aiz melnā klajuma varēja redzēt tikai mazas uguntiņas. Bēgļi kurināja ugunskurus un ēda vakariņas. Bija jau vēls.
Ilgi sēdējis pie sveces, Benedikts aizmiga ciešā bezsapņu miegā. Tikmēr augšpus ciemam upē krājās ledus gabali, sakrāvās grēdā un aizsprostoja upes ceļu. Tā atrada citu – sāka brāzties uz ieleju, raudama līdzi visu, kas gadījās ceļā.
Kā nikna vētra upe ienāca ciemā. Drīz tās viļņi bija nonākuši līdz Benedikta mājai. Pa atvērtajiem logiem ūdens gāzās istabās kā grimstošā kuģī, atraujot durvis, sagāžot mēbeles un nodzēšot sveces.
Benedikts noslīka.
Viņa dvēsele cēlās augstu virs trakojošajiem ūdeņiem, līdz, klauvējot pie debesu vārtiem, Dievam jautāja vienīgo, kas to nomāca:
– Kāpēc tu mani neglābi?
– Es tev sūtīju daudz glābiņu, – atbildēja Dievs. – Kāpēc tu tos visus noraidīji?
Kad plūdi beidzās, ļaudis atgriezās ciemā. Benedikta māju pārdeva, upei izbūvēja dambi, izpostītās mājas atjaunoja. Tikai altārglezna baznīcā nebija cietusi pavasara plūdos.
