Sagaidot šīs Lieldienas, kas aicina priecāties un svinēt dzīvību un pavasari, daudzi noskurinās – cik auksti! Šo planētas nostūri saule patiešām nelutina. Brīžam šķiet, ka pat kaitina kā mazu bērnu, nedodot apsolīto konfektīti. Un mēs kā mazi bērni arī apvainojamies par katru dzestrāku vēja pūsmu un zemāk noslīdējušu grādu termometrā, nebēdājot, ka reizē zūd arī prieks. It kā ar to pilna būtu mūsu dvēseles noliktava!Taču prieks ir jāmeklē. Kā Klusajā nedēļā, tiekoties ar Freibergu ģimeni, minēja Linda Freiberga, tas atrodams lietās, kuras neuztveram kā pašas par sevi saprotamas, bet kā dāvanu. Patiesi – ko esam darījuši, lai pavasaris izpaustos visā piemīlīgajā krāšņumā? Kā esam pelnījuši, lai atlidotu gājputni, uzplauktu māllēpes un mēs būtu dzīvi? Taču pasaule griežas un dzīvība rosās neatkarīgi no mums, dodot iemeslu svinēt katru jaunu dienu, zāles stiebriņu un cīruļa dziesmu. Bošanās par pelēko, nokrišņu pilno mākoni vienkārši dzen tam garām.Traucē arī dzīves troksnis. Ievainota sirdsapziņa, kas brēc, ka esi vainīgs. Mūžīgās slāpes pēc pilnības un piepildījuma, uz ko atbildes šajā laikā aicina meklēt kristīgā pasaule. Varbūt tiešām ir vērts kaut reizi mēģināt «samaksāt», lai iepriecinātu nevis miesu, bet dvēseli? Ēšanas laiku atvēlēt lūgšanām. Pasēdēt dievnama klusumā. Mēģināt saprast, kāpēc bija nepieciešamas Kristus ciešanas un nāve. Izdzīvot dvēseles augšāmcelšanos. Arī šis piedzīvojums diemžēl neiekrīt klēpī kā pats par sevi saprotama transformācija. Lieldienu piedāvājums tiešām ir gana plašs, un labi vien ir, ka nebeidzas tikai ar pūkainiem zaķiem, raibām olām un «tingeltangeļiem» pagasta centrā. Tāpēc viss pašu ziņā, kādu pavasari sagaidīsim!
