Edgars Ruža, agronoms konsultants Kāpēc Eiropa, kas pati ir spējīga sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo, vēlas iepirkt rapsi pie mums?
Kāpēc Eiropa, kas pati ir spējīga sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo, vēlas iepirkt rapsi pie mums? Viens no iemesliem varētu būt, ka, plešoties plašumā Eiropas Savienībai, tā tiecas samazināt subsīdijas jeb teritoriālos atbalstus par rapša sējumiem. Un šī tendence saglabāsies arī turpmāk. Eiropas lauksaimniecības reforma paredz, piemēram, Anglijā samazināt atbalstu rapša sējumiem no 378 mārciņām par hektāru šogad līdz 313 mārciņām par hektāru 2000. gadā, tādējādi pielīdzinot to graudaugiem. Prognozes, ka arī rapša sēklas cena pasaulē varētu kristies (pagājušā gada novembrī pasaules tirgū tā bija ap 150 lati par tonnu, šā gada februārī – 130), ir satraukušas angļu pārstrādātājus, ka drīz varētu pietrūkt pašmāju rapša, kā tas ir noticis Somijā, Zviedrijā, Dānijā.
Vainīgs ir latvieša inertums
Lūk, kur ir neierobežotas iespējas izvērsties Latvijas zemniekiem! Tikai… to 378 mārciņu par hektāru vietā mums tiek piedāvāts 20 latu par hektāru. Te gan nevajadzētu vainot valdību vai atbildīgas Zemkopības ministrijas amatpersonas. Vainīgs jau droši vien ir latviešu zemnieka inertums, nespēja vienoties ar savu kaimiņu, apvienojot spēkus, domas un idejas. Ja lauksaimnieki uzstājīgi un pamatoti nepieprasīs atbalstu, tad neviens arī par viņu nedomās. Čīkstēšana katram savā sētā tā arī tiks uzskatīta par nemācēšanu saimniekot.
Par pozitīvām un cerīgām pārmaiņām liecina nesen nodibinātā eļļas augu audzētāju un pārstrādātāju asociācija «Latvijas rapsis».
Līdz šim audzēt rapsi Latvijā nebija izdevīgi. Taču tagad, kad arī graudkopība ir iekļauta nerentablo vai mazrentablo kultūru sarakstā, rapša audzēšanai ir tādas pašas iespējas eksistēt cerībā, ka laiki manīsies uz labo pusi. Taču rapsim, salīdzinot ar graudaugiem, ir viena liela priekšrocība – tam ir garantēts tirgus ar drošu samaksu.
Rapsis nav no vieglākajām kultūrām
Rapsis ir ideāla sanitārkultūra, kas būtu jāaudzē graudaugu saimniecībās. Audzējot graudaugus bezmaiņas augsekā, palielinās audzēšanas izmaksas, samazinās ražība un rentabilitāte. Šeit ir īstā vieta rapsim. Audzēts vienā laukā reizi četros gados, tas izjauc graudaugu slimību ciklu un nezāļu floru, uzlabo augsnes struktūru, līdzsvaro laika apstākļu risku, izlīdzina saimniecības darba noslodzi un dod iespēju iegūt augstākas graudaugu ražas nākamajās sezonās. Rudenī, iestrādājot rapša atliekas, augsne saņem atpakaļ līdz pat 70 procentiem barības vielu, kas tika dotas rapsim ar minerālmēsliem. Rapša sējumu es nosauktu par izcilu aizņemto papuvi, kura vēl papildus spēj nodrošināt labu peļņu. Taču, uzsākot audzēt rapsi, ir jāņem vērā, ka tā nav no vieglākajām kultūrām. Nepietiekami nopietni ķeroties pie rapša audzēšanas, var gadīties, ka rudenī nav ko nokult vai arī nokulto masu nav kur realizēt, jo tā neatbilst kvalitātes prasībām.
Latvijā rapsi iespējams novākt līdz pat četrām piecām tonnām no hektāra, taču par labu ražību būtu uzskatāms arī iekūlums virs divām tonnām. Vienkāršots mūsu spēju aprēķins būtu šāds: rapša ražība, ar ko varam rēķināties, ja visu savlaicīgi un akurāti izdarīsim, ir puse no mūsu graudaugu ražības. Tātad saimniecība ar vidējo graudaugu ražību četras tonnas no hektāra var rēķināties ar divām tonnām rapša no hektāra. Ja ražība ir zemāka, audzēšana ir nerentabla.
Pirms sākt rapsi audzēt, ir jāņem vērā vairāki būtiski faktori:
lai tas atmaksātos, jārēķinās ar visai augstām audzēšanas izmaksām;
jābūt pietiekamam un kvalitatīvam tehnikas nodrošinājumam, lai kultūru varētu savlaicīgi un kvalitatīvi iesēt, nomiglot un nokult;
jābūt vietai, kur rapsi kaltēt un tīrīt.
