Ilvi – tāds esot senais igauņu vārds, ko Ilvijas mamma, pa pusei igauniete, gribējusi likt savai meitiņai.
Ilvi – tāds esot senais igauņu vārds, ko Ilvijas mamma, pa pusei igauniete, gribējusi likt savai meitiņai. Taču dzimtsarakstu nodaļā darbinieces iebildušas, ka Latvijā vajag latvisku galotni, un tā savu vārdu dabūjusi Ilvija.
Ilvija pēc dabas ir draudzīgs un biedrisks cilvēks, un studiju laiks Rīgā tādu cilvēku, protams, ieved ļoti dažādā sabiedrībā. Reiz Ilvijai gadījās sastapties ar rakstnieku Žani Grīvu un viņa kundzi.
– Ilvija – jauks vārds, vai tu negribētu, lai to ielieku kalendārā? – jautājusi kundze, kas tolaik darbojusies Kalendāra sievietēm sastādīšanā.
Kurš gan negrib, lai viņam būtu vārdadiena. Un tā, šodienas «Ziņu» gaviļniece īsti neatceras, vai kopš 1968., vai 1969. gada, latvieši 24. maijā svin Ilvijas.
Dzīve Ilvijai sagādājusi ne mazums pārbaudījumu, taču nav atņēmusi ne sirsnību, labestību, cilvēkmīlestību, ko viņa tagad dāvā savām divām meitām un mazmeitiņai, ne interesi par mākslu, grāmatām, teātri, operu un dzīvi kā tādu. Ja vien izdodas kādu latu ietaupīt, Ilvija, mudinādama radus un draugus, dodas tepat uz Rīgu, mazliet tālāk – uz Pērnavu, Tallinu, bet, ja veiksme sakrīt ar iespējām, tiek arī līdz Gotlandei.
Ilvija Jakobsone ir profesionāla ķīmiķe tekstilniece, bet nu jau vairākus gadus strādā «Larelinu» firmas veikaliņā.
– Man patīk lins! Kas var būt burvīgāks par lina audumu! – viņa saka sev raksturīgajā saulainajā aizrautībā, kas palīdz stāvēt pāri arī dažbrīd pelēkām dienām.
